Ir ļoti daudz cilvēku, kuri gribētu kādreiz strādāt kāda uzņēmuma vadībā, būt valdes locekļi, priekšsēdētāji vai varbūt pat īpašneki, tomēr tas vienkārši nav lemts. Latvijā joprojām aktuāla ir problēma, kad šādu statusu iedzīvotāji iegūst pret savu gribu, pašiem to pat nenojaušot.

Pirms vairākiem gadiem dažādu shēmu cienītāji veidoja fiktīvus uzņēmumus, šim mērķim izmantojot bezpajumtniekus, bomžus vai vienkārši uzrakstus uz kapu plāksnītēm. Šobrīd tas īsti vairs nav iespējams, tāpēc šie darboņi ir kērušies klāt pie jaunas metodes - līdzcilvēku pasu zagšanas, parakstu viltošanas un tamlīdzīgām lietām. Tomēr iznākums ir viens - vienā brīdī šāds uzņēmums nonāk parādos, bet tiesu izpildītājiem tiek valdes priekšsēdētājs, kurš nu jau pāris gadus ir pārliecināts bezdarbnieks, un no viņa attiecīgi nav, ko paņemt.

Protams, redzot šādu notikumu pavērsienu, uzreiz sāk rasties jautājums - kādus pasākumus īstenot, lai šādu fiktīvu uzņēmumu dibināšanu padarītu neiespējamu? Patiesību sakot, nekad nebūs iespējams pieņemt vienu vai kaut desmit universālus likumus, ar kuru palīdzību minēto parādību varētu izskaust. Pirmkārt, šeit runa ir par zināmu iedzīvotāju daļu, kuri tomēr ir zinājuši, ko dara, un attiecīgos dokumentus parakstījuši, par to saņemot noteiktu vienreizēju samaksu. Savukārt sūdzēties dažādās institūcijās sākuši brīdī, kad sapratuši, ka katrai rīcībai ir savas, bieži vien nepatīkamas sekas. Par šādu vieglas naudas tīkotāju likteni vispār nav jāuztraucas - katram cilvēkam, kaut ko parakstot, attiecīgais papīrs tomēr ir jāizlasa. Jeb, kā mēdz teikt, muļķis arī baznīcā pērienu dabūs. Otrkārt, kritiku neiztur ideja, ka vajadzētu publiskot to uzņēmumu nosaukumus, kuri ir pieķerti šādās izdarbības. Jāņem vērā, ka dažādi varētu nosaukt cilvēkus, kuri dod priekšroku šādai shēmošanai, taču noteikti ne par muļķiem. Būtu naivi domāt, ka tiks mēģināts veikt darbības ar kādu SIA, ja katrs varēs izlasīt, ka tā ir pieķerta blēdībās. Tā vietā tajā pašā brīdī tiks dibinātas jaunas kompānijas. Citiem vārdiem sakot, nav tādu problēmu, kurām varētu izdomāt universālu preventīvo risinājumu. Turklāt katrs aizliegums rada sistēmu, kā to apiet. Taču tas nenozīmē, ka risināt šādu fiktīvu uzņēmumu problēmu nevajag vispār. Taču šeit lielākais darbs būtu prokuratūrai, Valsts policijai un tamlīdzīgām iestādēm, kuru primārais uzdevums ir noziedzības apkarošana. Personas datu nelikumīga iegūšana, dokumentu zagšana un viltošana, nepatiesu datu norādīšana, reģistrējot uzņēmumus - tie visi, starp citu, ir noziegumi, pret kuriem jācīnās tāpat kā pret zagšanu, huligānismu un tamlīdzīgām izdarībām. Turklāt diez vai vienas Latvijas teritorijā ir tik nenormāli liels šādu shēmotāju daudzums, ka viņus nebūtu iespējams vismaz daļēji izskaitļot, apzināt. Un vainīgajām personām jāsaņem adekvāts sods. Savukārt jaunu barjeru ieviešana likumdošanas ietvaros šajā jomā varētu izrādīties neefektīva, turklāt nav izslēgts, ka šāds solis tikai radītu jaunas problēmas godīgi strādājošajiem uzņēmējiem.