Apmēram pirms desmit gadiem Latvija piedzīvoja celulozes fabrikas epopeju, kad noteikti ārvalstu investori vēlējās šeit ienākt, uzbūvēt ražotni un panākt, lai valsts izpildītu viņu vēlmes. Toreiz šī ideja tika noraidīta, taču noraidījums vilkās gadiem ilgi. Mēdz teikt, ka vēsturei patīk atkārtoties. Arī šobrīd ir investors, kurš Latvijā vēlas būvēt ievērojama apjoma celulozes un papīra fabriku un, kāda sagadīšanās, atbildīgās valsts iestādes atkal nekādi nespēj pateikt skaidru «jā» vai «nē». Šajā kontekstā tomēr vajadzētu ņemt vērā dažas būtiskas lietas. Pirmkārt, ne visas investīcijas un ne visi investori ir apsveicami un sagaidāmi ar atplestām rokām. Tāpēc ir tikai normāli, ja noteiktus piedāvājums valsts vai attiecīgā pašvaldība noraida. Otrkārt, visā pasaulē ir pieņemts, ka investoriem, kuri ir gatavi ieguldīt lielas naudas summas, ir arī savas noteiktas prasības. Ir taču ne viena vien valsts, kura investīciju piesaistīšanas un tādējādi arī jaunu darbavietu radīšanas vārdā šādām kompānijām piešķir ievērojamas nodokļu atlaides, ļauj būvēt ražotnes, neprasot īres maksu par zemi utt. Pat starp ekonomiski attīstītajā Rietumeiropas reģionā ir valstis, kur investori tiek daļēji atbrīvoti no nodokļu nastas tik ilgi, kamēr no attiecīgā uzņēmuma netiek sākts ņemt laukā peļņu. Treškārt, katrai normālai valstij ir jābūt skaidram ilgtermiņa redzējumam, stratēģijai - kādas investīcijas, kādu nozaru attīstība. Savukārt pie mums daudz kas joprojām notiek vēlmju izteikumu līmenī. Attiecībā uz minēto celulozes fabrikas projektu izskanējis, ka Latvijai pašai vajadzēs vietējos koksnes resursus energostaciju darbināšanai, tāpēc nebūtu labi, ja tie tiktu izlietoti kādu citu mērķu realizēšanai. Tas ir loģisks arguments. Tomēr paralēli tam ir jābūt arī konkrētam plānam, cik šādas stacijas un cik ilgā laikā tiks uzbūvētas. Pretējā gadījumā šābrīža attieksme vairāk atgādina tukšu spriedelēšanu - varbūt mums tā pašiem kādreiz kaut ko vajadzēs, tāpēc, drošs paliek drošs, nevienam citam neko neļausim darīt. Un pats galvenais… Latvija nav ne vienīgā valsts uz zemeslodes, ne arī pasaules naba - bez mums vēl ir pietiekami daudz vietas, kur var veidot dažādas ražotnes, loģistikas un finanšu centrus utt. Taču pats sliktākais, kas šajā kontekstā var būt, ir ilgstoša nenoteiktība. Kā jau minēts, valsts var atteikties no piedāvātajām investīcijām, taču nav labi potenciālo investoru ilgstoši turēt neziņā, nesniedzot tam skaidru atbildi. Protams, pastāv arī iespēja izvirzīt noteiktas, varbūt pat drakoniskas prasības, kas jārespektē, lai attiecīgais projekts varētu tikt realizēts. Šeit lielā mērā jautājums ir par valsts kā uzņēmējdarbībai pievilcīgas vietas tēlu. Nenotiks nekas slikts, ja Latvija iemantos tēlu kā vieta, kur ir noraidīts viena vai otra investora piedāvājums. Taču būtu diezgan naivi cerēt, ka investori vēlēsies uzsākt jebkādu dialogu ar valsti, kur ir iecienīta gadiem ilga uzņēmēju vazāšana aiz deguna.