Uzsākot realizēt teju jebkuru pasākumu, būtiski ir saprast divas lietas - ko vajag sasniegt un kā to dabūt gatavu. Neņemot vērā kādu no šiem aspektiem, sekas var būt neprognozējamas. Trakākais ir tas, ka Latvijas valdība uz šāda grābekļa jau ne reizi vien ir uzkāpusi, bet izskatās, ka mācība nav bijusi pietiekama un tā grasās atkal pieļaut vienu un to pašu kļūdu. Proti… Ir iecerēts, ka, ievešot Fizisko personu mantiskā stāvokļa deklarēšanas likumu, spēkā stāsies arī prasība, ka naudas uzkrājumi varēs būt tikai naudas kontos, nevis, piemēram, mājās zem gultas. Sava loģika šādai iecerei nenoliedzami ir, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi saistībā ar amatpersonu mantiskā stāvokļa delarēšanu. Katru gadu, pavērtējot šīs deklarācijas, atklājas, ka daļa mūsu amatpersonu savus uzkrājumus ir sadalījušas divās daļās: viena atrodas banku kontos, otra - mājās atvilknē, zem gultas, zeķē, sievas rokassomiņā utt. Tajā pašā laikā nav arī noslēpums, ka tādā veidā ir iespējams legalizēt naudu, kuras attiecīgajai personai nemaz nav, jeb tā saucamos nākotnes kukuļus. Protams, arī ieviešot prasību, ka visa nauda jāglabā banku kontos, pastāvēs varianti, kā jauno sistēmu apiet, nākotnes kukuļnaudu tomēr iekalkulējot deklarācijās, tomēr vismaz viens solis šā procesa sarežģīšanas virzienā būs sperts, un arī tas nav maz. Tomēr sev klasiskā manierē Latvijas valdība nav spējusi šo normu izstrādāt tā, lai nepastāvētu risks, ka to var apstrīdēt Satversmes tiesā, par ko politiķus un amatpersonas, starp citu, jau ir brīdinājis Saeimas Juridiskais birojs. Jāatgādina, ka reiz jau ir bijis, piemēram, gadījums, kad tika pieņemts lēmums brutāli samazināt iedzīvotājiem vecuma pensijas, lai gan politiķi jau bija brīdināti, ka šāds gājiens var beigties ar attiecīgu Satversmes tiesas lēmumu, bet finanšu eksperti vienkārši smīkņāja par valdību par to, ka tā nav iedomājusies identisku mērķi sasniegt, pensijas lejupslīdošas ekonomikas apstākļos vienkarši indeksējot. Bet, lai jau būtu - kļūdīties ir cilvēcīgi. Ņemot vērā minēto Saeimas Juridiskā biroja brīdinājumu, būtu tikai saprotami, ja tiktu nolemts attiecīgo normu no likuma svītrot vai arī izstrādāt tādā līmenī, lai nerastos nekādas pretrunas ar valsts pamatlikumu. Respektīvi, izstrādāt šo normu tā, lai to nevarētu apstrīdēt no tiesiskuma aspekta. Tas būtu normāli… Vienīgi Finanšu ministrija ir paziņojusi, ka ieguvumi no attiecīgās likumdošanas normas tomēr būs daudz lielāki, lai gan tiešām pastāv iespēja, ka to varētu apstrīdēt Satversmes tiesā. Acīm redzamais, neticamais! Ja valdības līmenī tiek pieļauta tādas normas ieviešana, par kuras tiesiskumu pašiem ieviesējiem ir pamatīgas bažas, tad ko var prasīt no jebkura «ierindas» iedzīvotāja?!

Šeit runa ir par nekvalitatīvu lēmumu pieņemšanu, nedomājot par iespējamajām sekām. Par pragmatisku un lietderīgu nekādi nevar nosaukt tādu lēmumu pieņemšanu, kura atcelšanu var a priori prognozēt jau pietiekami pārskatāmā nākotnē.