Latvijai noteikti jāpievienojas eirozonai 2014. gadā, jādara viss iespējamais, lai tas notiktu un vispār - tas ir mūsu valsts nākamais svarīgākais mērķis tūlīt pēc iestājas ES un NATO… Šāda retorika ir bijusi dzirdama pietiekami ilgu laiku pat tad, kad pašas eirozonas valstis sāka piemeklēt drūmākas ekonomiskās problēmas nekā Latviju. Šobrīd valsts oficiālā terminoloģija, protams, ir stipri vien līdzīga, tomēr ir parādījušās nianses, kas liecina arī par veselā saprāta klātbūtni, spriežot par šo jautājumu. Pirmkārt, ir skaidri redzams, ka daļa eirozonas valstu netiek galā ar savām ekonomiskajām problēmām ne ar, ne bez palīdzības no ārpuses. Spilgtākais piemērs šajā jomā, protams, ir Grieķija, taču problēmu nomocīta ir arī Spānija, Itālija, Portugāle utt. Otrkārt, arvien vairāk Eiropas sabiedrība tiek sagatavota domai, ka ir tikai divi ceļi, kā atrisināt finansiālās problēmas eirozonā - vai nu tiek ieviesta vienota fiskālā politika visā ES, vai arī jāizbeidz projekts «ieviešam eiro». Turklāt kādreizējā Vācijas kanclera Gerharda Šrēdera paziņojums, ka eiro saglabāšanai būtu jāveido Eiropas savienotās valstis, ES dalībvalstīm atsakoties no savas nacionālās suverenitātes, vairāk izskatījās pēc labi apzinātas provokācijas, lai satracinātu 27 valstis vienlaicīgi. Zīmīgs ir arī fakts, ka Pasaules Bankas vadītājs Roberts Zēliks eiro pastāvēšanai dod garantijas laiku vairs tikai piecu gadu garumā. Zēliks nenoliedzami ir kolorīts, turklāt visai slikti informēts kadrs, par ko liecina kaut vai tas, ka, viesojoties Latvijā, viņš bija pārliecināts - simtlatnieku programmā nodarbinātie saņem 100 Ls dienā. Tomēr, ja Pasaules Bankas boss veselai monetārajai sistēmai nav gatavs dot vairāk par pieciem gadiem, tas valstīm, kuras vēl tikai plāno tajā iestāties, ir visai skaidrs signāls - nav vērts likvidēt savu nacionālo valūtu, ja nav nekādas garantijas, ka jau nākamajā dienā nenāksies to veidot no jauna. Domājams, ne velti Čehija ir atlikusi plānus par eiro ieviešanu. Un tagad atgriežamies pie lielās Latvijas apņemšanās noteiktā laikā izpildīt Māstrihtas kritērijus, lai 2014. gadā varētu ieviest eiro… Māstrihtas kritēriji nenoliedzami ir sava veida makroekonomikas stabilitātes rāmis, kurā iekļauties nenāktu par sliktu teju jebkurai valstij neatkarīgi no vēlmes ieviest eiro vai sasniegt kādu citu tamlīdzīgu mērķi. It īpaši ņemot vērā līdz šim pieļautās kļūdas, plānojot savu ekonomisko darbību. Šeit var vilkt paralēles ar situāciju, kāda bija savulaik Rīgā, kad notika vērienīgi pilsētas sakārtošanas darbi par godu gaidāmajai tās astoņsimtgadei. Principā jau pilsētu sakārtot vajag jebkurā gadījumā, bet tam tika atrasts arī datums, līdz kuram noteiktas lietas ir jāizdara. Arī Māstrihtas kritēriju izpilde Latvijas finanšu sistēmai par sliktu nenāks. Savukārt reāli pievienoties eirozonai gan būtu pamatīgi pārsteidzīgi. Turklāt ne jau velti, piemēram, Valsts prezidenta kanceleja un vēl viena otra svarīga vietējā institūcija ir ļāvusi noprast - Māstrihtas kritērijus ieviesīsim, bet, kad pienāks liktenīgais datums, - tad jau redzēs, kā būs.