Valstij ir jāiesaistās tiesvedībā par īpašumtiesībām uz bufernaftu, kas atrodas Ventspils-Polockas cauruļvadā, šādu paziņojumu izplatījusi Satiksmes ministrija. Bingo! Tā nu ir viena lieta, kam nekādi nevar nepiekrist, un ir prieks, ka šajā kontekstā pamodusies ir arī minētā ministrija. Tomēr nav skaidrs, kāpēc tas notiek tieši tagad, kad dažādi procesi šajā jomā jau iet vaļā pilnā sparā. Turklāt nav arī noslēpums, ka pirmie, kas iesaistījās cīņā par (pēc dažādām aplēsēm) aptuveni 70 miljonus latu vērto naftu, bija Baltkrievija. Protams, labāk vēlu nekā nekad, tomēr minētais paziņojums liek domāt par ko citu. Proti… Kā zināms, jau pēc tikai nedaudz vairāk kā vienas nedēļas Latvijā norisināsies Saeimas ārkārtas vēlēšanas, bet valdošajām partijām šis ir visai nelāgs laiks. Respektīvi, tie notikumi, kas šobrīd norisinās, nekādi neatspoguļo valdības darbu pašā labākajā gaisotnē. Nāksies tērēt lielus līdzekļus no nodokļu maksātāju kabatām, lai stutētu aviokompāniju airBaltic, nākamā gada valsts budžetu, visticamāk, vajadzēs mazināt par lielāku summu, nekā reiz sasolīts utt. Turpretī dažādi politikas eksperti publiski izsaka vērtējumu, ka vislielākās izredzes vēlēšanās esot tikai nupat kā tapušajai un tā īsti nevienam neko neizsakošajai Zatlera reformu partijai, kā arī līdzšinējam mūžīgajam opozicionāram Saskaņas centram. No koalīcijas partiju viedokļa šāda aina varētu būt galīgi nepieņemama, tāpēc aši vajadzēja sameklēt kaut ko pozitīvu, un bufernaftas gadījums ir diezgan piemērots variants tam, lai varētu parādīt, ka ir gaidāms arī kaut kas labs. Iespēja kaut ko attiesāt no baltkrieviem un Latvijas visnotaļ paplāno budžetu papildināt ar 70 miljoniem latu, neceļot nodokļus - tas taču skan visnotaļ labi. Nav jau noliedzams, ka Latvijas pusei ir jācenšas pierādīt, ka nafta, kas ir faktiski ierakta mūsu valsts zemē, šai valstij arī pieder. It īpaši, ņemot vērā, ka runa tiešām ir par daudziem desmitiem miljoniem latu. Pretējā gadījumā mēs riskējam nonākt līdz situācijai, kad Baltkrievijas pusei būs nafta, bet mums - nefunkcionējošs cauruļvads. Tomēr šeit jāņem vērā pāris būtisku aspektu. Pirmkārt, ja arī Latvijai izdotos šo pietiekami dārgo bufernaftu attiesāt, par reāliem ienākumiem, zinot tiesvedības visnotaļ gauso gaitu, mēs varētu runāt vien pēc vairākiem gadiem. Otrkārt, jābūt godīgiem - mūsu valsts pozīcijas vismaz pagaidām neizskatās diez ko spīdoši. Par to liecina kaut vai fakts, ka ne Privatizācijas aģentūrā, ne kādā citā atbildīgā valsts institūcijā, kā izrādās, nav atradušies dokumenti, kas apliecinātu Latvijas īpašumtiesības uz šo bufernaftu. Tas nozīmē, ka šādi dokumenti laika gaitā ir «veiksmīgi» nozaudēti vai arī tādu nekad nav bijis. Tomēr ir skaidrs, ka jebkurš no šiem abiem variantiem pamatīgi vājina mūsu pozīcijas. Visnepatīkamākais šajā stāstā gan ir tas, ka ļoti reāli var sanākt, ka citiem tiek nafta, kas patiesībā pienāktos Latvijai.