Datorizācija, internetizācija, elektroniskās sistēmas ieviešana - visi šie termini gan pie mums Latvijā, gan lielākajā daļā plašās pasaules jau sen ir labi zināmi un, tos pieminot, neizraisa nekādu reakciju. Tā varētu domāt. Izrādās, ka ir savdabīga «oāze» vienā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur joprojām priekšroka tiek dota aizvadītajos gadsimtos plaši izmantotajām metodēm - Valsts ieņēmumu dienests (VID) Latvijas Republikā. Proti, lai gan pēdējo gadu laikā šīs iestādes elektroniskajā sistēmā ir ieguldīts ne viens vien miljons latu nodokļu maksātāju naudas, daļa dokumentu no Uzņēmumu reģistra (UR) uz VID joprojām tiek sūtīti nevis elektroniski, bet gan fiziski - ar kurjerpasta palīdzību. Nevis tāpēc, ka UR nespētu attiecīgos dokumentus elektroniski izsūtīt, bet gan tādēļ, ka VID tos nespējot saņemt. Uzzinot šo lietas būtību, vismaz ir skaidrs, kādēļ gluži nesen UR lūdza valdībai piešķirt papildu finansējumu, bet, saņemot atteikumu, ieviesa licenču maksu. Šim reģistram tiešām vajadzēja naudu - papīra iegāde, nepārtraukta printēšana un kurjera algošana kopumā izmaksā reāli dārgāk, nekā nospiest dažus taustiņus uz datora klaviatūras. Iespējams, kāds teiks, ka, pienācīgi neizmantojot pieejamās tehnoloģijas, vairāki iedzīvotāji tiek pasargāti no bezdarbnieka likteņa, bet vienalga izklausās kaut kā nenopietni. Nevar teikt, ka Latvijā valsts aparātā un arī pašvaldībās trūktu nepieciešamās tehnoloģijas, lai dokumentus varētu sagatavot elektroniski. Problēma ir apstāklī, ka mūsu valstī katra mazākā iestāde jūtas tik varena, neaizvietojama un svarīga, ka vēlas pati rīkot iepirkumus, iegādāties tehniku un programmnodrošinājumu, neņemot vērā, kas notiek «ārpasaulē». Turklāt visnotaļ netālā ārpasaulē - citās valsts iestādēs. Redz, ir tikai normāli, ka tirgū pieejamās tehnoloģijas nav vienādas kā divas lietus lāses - dažādi ražotāji, piegādātāji piedāvā kaut ko savu. Savukārt nav normāli tas, ka katra valsts institūcija ir sapirkusi kaut ko savu, turklāt tā, ka divu dažādu iestāžu elektroniskās informācijas sistēmas nekādi nav savienojamas. Un tā nav problēma, kas būtu identificēta tikai pirms pāris dienām - to dažādi eksperti atzīst jau vismaz pēdējos desmit gadus. Šajā kontekstā jāatgādina, ka pēdējos trīs gadus Latvijā nepārtraukti tiek kladzināts par reformu nepieciešamību, ar ko trīs valdības pārsvarā gan ir sapratušas negausīgu nodokļu celšanu un lineāru izdevumu griešanu. Lūk, ir visnotaļ konkrēta joma, kuru sakārtojot, reformējot, ilgtermiņā valsts ieekonomētu ne vienu vien miljonu latu. Proti, sakārtojot lielo elektroniskās sistēmas mudžekli, kāds ir izveidojies valstī, varētu taupīt naudu, nepērkot daudzus papīra kilogramus, nepārtraukti nedarbinot printeri un nešķiežot līdzekļus kurjeru apmaksai. Un tagad teikums domāts īpaši mūsu valsts politikas veidotājiem - tā būtu reforma, ko iespējams veikt, nelikvidējot nevienu institūciju, departamentu un tā vadītāja posteni, kas jums allaž ir šķitis tik ļoti sāpīgi un neiespējami…