Ministrijās strādājošie saņem pārāk maz, spēcīgākie darbinieki iet strādāt citur, un tāpēc attiecīgo iestāžu darbiniekiem būtu jāpalielina algas - šāda doma visai pamatīgi tiek iepotēta Latvijas sabiedrībai. Paradoksāli, bet šī doma izskan vienlaicīgi ar nepārtrauktām runām par to, ka nākamā gada budžets jākonsolidē par 100 līdz 130 miljoniem latu, bet vismaz divas no 11. Saeimā ievēlētajām partijām paziņojušas, ka jāturpina ievērot fiskālo diciplīnu. To visu pārfrāzējot vienkāršākā valodā, sanāk aptuveni tā - jāpalielina valsts ierēdņiem un amatpersonām algas, lai vairāk būtu, ko konsolidēt. Principā jau nevar noliegt, ka labiem speciālistiem, kuri strādā atbildīgos amatos, ir jāsaņem pieklājīgas algas - kaut vai tāpēc, lai neveidotos situācijas, ka šādos krēslos salien tie, kurus nekur citur pretī neņem. Tajā pašā laikā nedrīkst būt kārtējā lineārā pieeja, kādu tik ļoti ir iecienījusi Latvijas valdība - neatkarīgi no tās vadītāja un partejiskā sastāva. Jau brīdī, kad vajadzēja sākt veikt valsts budžeta konsolidāciju, bija jāsāk ar reformām, bet valdībai ērtāk bija veikt lineāru algu griešanu. Šobrīd izskatās, ka notiek gatavošanās, atkal neveicot reformas, tās lineāri celt. Bet jēgas nekādas! Jau gadiem ilgi tiek runāts par nepieciešamību veikt reformas, piemēram, izglītībā un veselības aprūpē, bet tālāk par saukļiem, savstarpējiem apvainojumiem un tamlīdzīgām lietām tā arī nav tikts. Tādējādi vispirms ir jāveic šis reformu process gan nupat minētajās jomās, gan arī visā pārējā valsts aparātā, un tikai tad var domāt par algas palielinājumu kaut vai santīma apmērā. Kad būs skaidrs, ka valstī ir palikušas tikai tās institūcijas un tikai tie posteņi, kas tiešām ir nepieciešami valsts funkciju nodrošināšanai, ir jāizraugās atbilstošas kvalifikācijas darbinieki un jāmaksā viņiem tirgus situācijai atbilstošs atalgojums. Ne agrāk! Un vēl… Ja reiz valsts aparātā strādājošajiem ir vēlme palielināt algas, tad ir būtiski panākt, lai viņi tiešām arī strādātu ar pilnu atdevi. Šobrīd, papētot datus par vienu otru valsts amatpersonu, nereti rodas sajūta, ka cilvēks ir pašklonēšanās meistars, spējot vienlaikus strādāt kādā vadošā valsts iestādē, kāda valsts uzņēmuma padomē un vēl lasīt lekcijas augstskolā. Atmetot minētos zinātniskās fantastikas elementus, ir skaidrs, ka šādi darboņi vairākus darbus dara kaut kā, bet neviens no tiem netiek paveikts kārtīgi. Respektīvi, ir skaidri jānosaka - valsts iestādes darbiniekam uz pilnu slodzi nedrīkst būt citu piepelnīšanās iespēju, it īpaši ņemot vērā, ka parasti šie darbi tiek veikti teju vienā un tajā pašā laikā. Algu palielināšana ir viens no pasākumiem, kas cilvēkos nenoliedzami izraisa pozitīvas emocijas, un tas ir dabiski. Taču, lai līdz tam nonāktu, ir jāpaveic dažādi sagatavošanās darbiņi. Šajā gadījumā prieka pašiem sev radīšana samaksas celšanas vedā, neizpildot noteiktus priekšdarbus, būtu totāli nelietderīga Latvijas iedzīvotāju un uzņēmumu kā nodokļu maksātāju naudas šķērdēšana.