Tas nu ir noticis - nereti piesauktā apkures sezona ir sākusies, tomēr tas vēl nebūt nenozīmē, ka visās ēkās ir siltums. Un iemesls tam ir vienkāršs - atbilstoši septembrī fiksētajiem datiem kopējā nesamaksātā summa par iepriekšējās sezonās saņemto siltumenerģiju bija aptuveni 25 miljoni latu. Tikai loģiska ir vismaz atsevišķās pašvaldībās realizētā politika - kamēr nav samaksāts par siltumu, kas saņemts līdz šim, attiecīgajā objektā apkures sezona nemaz nesāksies. Šādu pieeju var saprast - ir taču skaidrs, ka energoresursu piegādātāju galvenais uzdevums ir gūt peļņu, nevis nodarboties ar filantropiju, un tādējādi būtu naivi cerēt, ka kurināmais tiks piegādāts bez maksas. Kā atzīst paši siltuma ražotāji, īpaši strikta šajā kontekstā ir monopolkompānija Latvijas Gāze. It kā viss ir pareizi - resursu piegādātājs bez maksas neko nepiegādā, siltuma ražotājs nevar atļauties kādam kaut ko dot bez maksas, un tie, kas nemaksā, sēž aukstumā. Diemžēl šeit ir kāda nianse, kas nereti liek ciest ne tikai nemaksātājiem, bet arī tiem, kuri visu apzinīgi ir samaksājuši. Proti, siltumapgādes uzņēmuma klients ir nevis katrs konkrētais dzīvoklis, bet gan ēka kopumā. Tātad, ja ir, piemēram, māja ar 60 dzīvokļiem, no kuriem daļa jau ilgstoši nemaksā… Sanāk, ka pārējiem iedzīvotājiem siltums nepienāksies, jo daļa nav maksājusi. Turklāt nav noslēpums, ka daļa iedzīvotāju nemaksā par šo pakalpojumu nevis tāpēc, ka nespēj, bet gan tādēļ, ka negrib - nu, vienkārši allaž atrodas kādas «būtiskākas» vajadzības, ko apmaksāt. Absurdi, bet fakts. Īpaši nelabvēlīga šāda sistēma ir dzīvokļu īpašniekiem, kuru īpašumi ir šādās nemaksātāju mājās, bet kuri paši visus rēķinus ir savlaicīgi apmaksājuši. Redz, ja māju noteiktā laikā nesāk apkurināt, šāds īpašums sāk bojāties, ilgtermiņā zaudējot savu vērtību. Protams, ir dažādi prātotāji, kas stāsta, ka ar nemaksātājiem jāstrādā, ka viņi jāsūdz tiesā utt. Bet, piedodiet, Latvijā lietu izskatīšana tiesās velkas lēnāk par sasirgušu bruņurupucīti - bez vazāšanās pa tiesu zālēm vairāku gadu garumā faktiski nekas nenotiek. Ņemot vērā visu nupat minēto, acīmredzot arī siltumenerģijas piegādes jomā ir pienācis pēdējais laiks pārtraukt neefektīvo kolektīvās atbildības principu. Jā, var teikt, ka apkures pieslēgšana un atslēgšana katram dzīvoklim atsevišķi prasītu pietiekami lielus ieguldījumus. Nenoliedzami! Tomēr tā būtu vienreizēja investīcija, kas ilgtermiņā atmaksātos, turklāt piespiestu patērētājus savlaicīgi samaksāt par saņemto pakalpojumu, nelolojot ilūzijas, ka gan jau kaut kā varētu izsprukt nesamaksājot. Šajā kontekstā atliek padomāt, kāpēc bieži tiek runāts par siltumenerģijas parādu problēmu Latvijā, bet jau gadiem ilgi teju nekas nav dzirdēts par elektroenerģijas vai mobilo sakaru pakalpojumu parādiem. Vienkārši patērētāji zina - kolīdz netiks samaksāts, tā attiecīgā pakalpojuma vairs nebūs. Un šo piemēru gadījumā gan maksāšanas disciplinētība ir lielāka, gan arī nav kolektīvi jācieš tiem, kas tomēr maksā.