Teju vai fanfarām skanot, tiek lēsts, ka Latvijas ekonomikas izaugsme šā gada trešajā ceturksnī, salīdzinot ar attiecīgo periodu pērn, ir bijusi 5,7% apmērā. Lai izklausītos vēl iespaidīgāk, tiek arī piebilsts, ka tāds rādītājs šeit nav bijis kopš 2007. gada beigām, ko var uzskatīt par tā saucamo trekno gadu miršanas laiku. Tikai netiek ņemts vērā, ka realitātē ir grūti atrast vēl izplūdušāku parametru par procentiem. Jāatceras, ka esam jau piedzīvojuši periodu, kad Latvija tika saukāta par Baltijas tīģeri ar padsmit procentu iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumu, kamēr, piemēram, Vācijā tas bija vien pāris procentu līmenī. Un daudzi spītīgi nekādi nevēlējās ņemt vērā, ka Vācijā šie pāris procenti realitātē ir ievērojami lielāks pieaugums naudas izteiksmē nekā mūsu padsmit. Principā līdzīga situācija ir arī šobrīd. Proti, pēdējo trīs gadu laikā Latvija savu ekonomiku ir samazinājusi tik pamatīgi, ka burtiski jebkura izaugsme izskatās teju fenomenāla. Nevar noliegt, ka Latvijas uzņēmumi, neraugoties uz dažādām bremzējošām valdības aktivitātēm, ir spējuši attīstīties, spējuši atrast eksporta tirgus un strādāt. Tomēr nevar uzskatīt, ka ir piedzīvota kaut cik vērā ņemama tautsaimniecības atveseļošanās. Mazsvarīgs nav faktors, ka arī minētais IKP procentuālais pieaugums pamazām tomēr sāk rukt - trešajā ceturksnī, salīdzinot ar otro, tas ir bijis vairs tikai 1,3% līmenī. Un tam ir savs izskaidrojums. Pirmkārt, ir skaidrs, ka tieši lielās, nozīmīgās ekonomikas nākamgad ir ieplānojušas būtisku tēriņu samazinājumu, un, visticamāk, tas nevar neietekmēt eksporta tirgus. Otrkārt, ir taču skaidri redzams, ka atsevišķu vecās Eiropas valstu ekonomika ir vēsturiskās drupās, un tikai atsevišķi Latvijas valdības locekļi var uzskatīt, ka mūsu ekonomiku tas neietekmēs. Tas viss kopumā patiesībā jau tagad mazina Latvijas ekonomikas izaugsmi, jo acīm redzami liela daļa uzņēmumu dzīvo jaunas krīzes gaidās. IKP kontekstā jārunā vēl par kādu visnotaļ interesantu aspektu, kas jau nākamgad var ietekmēt gan valsts finansiālo situāciju, gan arī katras konkrētās personas labklājību. Lai cik lielā apmērā valdība arī veiks 2012. gada valsts budžeta konsolidācijas pasākumus, tajos tomēr tiek paredzēta ekonomikas pieaugums 2,5% apmērā. Iepriekš minētais gan varētu likt domāt, ka šis skaitlis ir saskatīts, raugoties cau rozā brillēm. Tomēr galvenais jautājums ir - par kādiem pasākumiem izšķirsies Latvijas valdība, ja šis rādītājs netiks sasniegts, ņemot vērā, ka tad varianti patiesībā ir tikai divi. Viens - valstij jāmēģina aizņemties vēl vairāk naudas, lai segtu iztrūkumu. Otrs - par iztrūkstošo summu veikt papildu konsolidācijas pasākumus, griežot līdzekļus visiem un visur. Kā redzams, par optimistisku scenāriju nav iespējams runāt ne vienā, ne arī otrā gadījumā. Tiesa, nevar gan teikt, ka tiešām nāksies kādu no šiem scenārijiem piedzīvot, ņemot vērā, ka nākamgad gaidāmo notikumu sekas ir neprognozējamas.