Ir tradicionālā nedēļa, kad daļā Latvijas pilsētu tiek rīkotas uguņošanas, pie automašīnām piestiprināti Latvijas karodziņi un tiek rīkoti dažādi pasākumi par godu vienam notikumam - Latvijas Republikas dibināšanai 1918. gada 18. novembrī. Šī ir mūsu valsts dzimšanas diena. Laiks, kas liek aizdomāties, kas notiek ar mūsu valsti un kāda ir mūsu attieksme pret to. Teju vispārzināms ir fakts, ka pašiem sava valsts - tā ir bagātība, un ir pietiekami daudz tautu visā pasaulē, kam savas valsts nav. Tajā pašā laikā dažādos līmeņos ir dzirdēta replika - ja Latvija būtu normāla valsts, tad… Turpinājums šim tekstam ir atbilstošs katrai konkrētajai situācijai. Tomēr vienam gan jāpiekrīt - teikt, ka dzīvojam normālā valstī, diez vai var. Nu, nav loģiski izskaidrojams, kā var normālā valstī vienā pašvaldībā padomnieku amatos pieņemt cilvēkus, no kuriem vienam ir nopietnas apsūdzības, bet otrs nesen iznācis no cietuma, kā valdība vienā dienā var solīt nodokļus necelt, bet jau otrā pieņemt pretējus lēmumus, kāpēc cilvēki nereti izvēlas braukt prom, nevis strādāt paši savās mājās. Tie visi ir jautājumi, kurus laika gaitā acīmredzot nāksies risināt. Redz, šobrīd mēs pat, iespējams, varētu negausties par to, ka daudzi ir aizbraukuši, jo pretējā gadījumā šie cilvēki vienkārši kuplinātu bezdarbinieku rindas un vairotu sociālo spriedzi. Tomēr ir arī skaidrs, ka krīze nebūs mūžīga, ka būs vajadzīgas darbarokas un smadzenes, kas strādā šeit. Un vairāk spēka būtu jāveltī tam, lai aizbraukušos motivētu atgriezties, nevis spriedelētu par iespēju nākotnē ievest ārvalstu darbaspēku varbūt no Ķīnas, varbūt no NVS valstīm, bet varbūt Dievs viņu zina no kurienes. Tiesa, attiecībā uz aizbraucējiem jāteic vēl kas… Cilvēcīgi var saprast, ka dodas prom iedzīvotāji, kuri šeit darbu atrast nespēj, bet kuriem ir nepieciešamība pabarot bērnus un nomaksāt tā saucamajos treknajos gados paņemtos kredītus, taču diemžēl daļa aizbraucēju savu soli pamato ar to, ka viņus ar šo valsti vairs nekas nesaistot. Un tas jau atgādina jau sen labi zināmo nepatriotisko saukli - kur man labi, tur man tēvija. Šis ir arī laiks, kad cilvēki regulāri tiek godināti par viņu nopelniem valsts labā. Tostarp vajadzētu būt arī patriotiskākajiem uzņēmumiem - tiem, kuri vēl nav meklējuši, vai citās valstīs strādāt nav izdevīgāk (ko nevarētu nosodīt no ekonomiskās loģikas viedokļa), kuri nav paļāvušies pelēkās ekonomikas valdzinājumam, par kuru samaksāto nodokļu naudu mūsu valsts tiek uzturēta, ieskaitot samaksātās algas valsts aparātā strādājošajiem. Rīt ir 93. Latvijas dzimšanas diena, un DB saviem lasītājiem šajos svētkos novēl nezaudēt ticību mūsu valstij! Zīmīgi, ka šogad tiek pārspēts Latvijas kā brīvvalsts pastāvēšanas rekords. Pirms vairāk nekā 70 gadiem mēs savu valsti zaudējām svešas valsts iebrukuma rezultātā. Būtu neprāts šoreiz tās pozīcijas vājināt, īstenojot nesaprātīgu politiku, kas grautu ticību valstij, tajā notiekošajiem procesiem un tās nākotnei!