Laikā, kad Eiropa pamazām sāk pierast pie bēdīgi slavenā Grieķijas faktora, glābšanas riņķis jau tiekot gatavots nākamajai parādos slīkstošajai eirozonas valstij. Vienīgā atšķirība, kas tad arī rada bažas, ir fakts, ka šoreiz runa ir nevis par Dienvideiropas nomales valsti, bet gan trešo lielāko Eiropas ekonomiku - Itāliju. Proti, Starptautiskais Valūtas fonds jau esot sācis skaitīt vairākus simtus miljardu eiro, ko aizdot itāļiem, tādējādi mēģinot nenolaist pa burbuli tās tautsaimniecību. Līdz ar to aktualizējas viens otrs būtisks jautājums. Vispirms jau jāredz, kā tuvākajā nākotnē uzvedīsies Itālija - tikpat piekāpīgi kā Latvija, vai arī tikpat šizofrēniski kā Grieķija. Cerību gan vieš fakts, ka Itālijas valdību nu jau vada nevis visnotaļ odiozais Silvio Berluskoni, bet gan tehnokrātiskais Mario Monti. Taču galvenais jautājums ir par to, kāda jau pārskatāmā nākotnē izskatīsies Eiropa un kāds scenārijs šajā kontekstā gaida Latviju. Skaidrs, ka Eiropa, tās ekonomiskā telpa vairs neizskatīsies tāda, kāda tā bija brīdī, kad tika paplašināta ES un tika uzskatīts, ka to gaida stabila augšupeja. Šobrīd ir izkristalizējies, ka eirozonu nevar nosaukt par kaut cik vienotu, jo pilnīgi atšķirīgs skatījums uz tautsaimniecības organizāciju ir, piemēram, mūžam pragmatiskajiem vāciešiem un jau pieminētajiem dienvideiropiešiem. Šajā sakarā būs interesanti vērot, kādi lēmumi vismaz dažus tuvākos gadus tiks pieņemti attiecībā uz eirozonas paplašināšanu. Visticamāk, neviens īpaši necentīsies to paplašināt, kamēr nav atrisinātas problēmas jau esošajās tās valstīs. Tomēr tas nenozīmē, ka Latvijai nevajadzētu censties pildīt Māstrihtas kritērijos noteikto. Loģika šeit ir vienkārša - ne jau kritēriji ir slikti, bet gan vismaz dīvaina uzvedība ir bijusi to valstu līderiem, kuri ir uzskatījuši, ka ar klātbūtni eirozonā ir pilnīgi pietiekami, lai totāli ignorētu teju visus iespējamos nosacījumus, kas jāizpilda, lai vispār tiktu šajā savdabīgajā eiro klubiņā. Notiekšais šajā jomā vedina domāt, ka ES lēnām bet pamatīgi virzās centralizētas finanšu politikas virzienā. Acīm redzami fiasko ir piedzīvojusi kārtība, kad monetārā sistēma pietiekami daudzās valstīs ir viena, bet, piemēram, budžeta plānošanas politika - katrai atšķirīga. Tomēr, lai efektīvi strādātu minētā centralizācija, ir jābūt arī augstā līmenī organizētam kontroles mehānismam. Būsim godīgi - Latvija dažus pēdējos gadus spēj virzīties uz sabalansētu budžetu, lielā mērā pateicoties starptautisko aizdevēju diktātam. Pieļaujot, ka šāda kontroles sistēma pastāvētu katrā ES valstī pirms budžeta pieņemšanas parlamentā, nav izslēgts, ka ekonomiskā situācija Eiropā šobrīd būtu krietni vien citādāka.

Un vēl… Ņemot vērā, ka ES ekonomika vismaz tuvākos gadus kļūs salīdzinoši mazāka, bet mūsu tautsaimniecības atveseļošana ir balstīta uz eksporta attīstību, acīmredzot uzņēmējiem ir rūpīgi jāpievērš uzmanība tam, kas ir mūsu galvenie eksporta partneri, jo diez vai par veiksmīgāko variantu šajā jomā varēs uzskatīt ES.