Vairāki simti mediķu vakar bija mērojuši ceļu līdz valdības mājai, lai paustu savu viennozīmīgi negatīvo attieksmi pret nākamgad paredzēto neapmierinošo finansējumu veselības aprūpei. Cilvēcīgi viņus var saprast - nevienam nepatīk, ja situācijā, kad naudas ir maz, tā tiek piedāvāta vēl mazākā apmērā. Tiesa gan, tieši medicīnas aprūpe mūsu valstī ir tā joma, kuru pārstāvošais ministrs gada vidū visai tradicionāli sāk bļaut, ka tūlīt nāksies slēgt daļu slimnīcu, un valdība uzreiz atrod naudu no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem (nekad nav pametusi sajūta, ka tieši šī valsts budžeta sadaļa ir pati ietilpīgākā). Tomēr patiesībā runa ir nevis par to, cik daudz naudas vairāk vai mazāk medicīnai katru reizi tiek piešķirts, bet gan to, ka veselības aprūpe ir viena no tām nozarēm Latvijā, kur par pašas sistēmas reformēšanu allaž ir ticis gari un plaši runāts, bet izdarīts nav faktiski nekas. Var teikt, ka šīs sistēmas finansēšana līdzinās naudas grūšanai caurā maisā. Problēma lielā mērā slēpjas faktā, ka valsts tā arī nav sapratusi, kādi veselības aprūpes pakalpojumi tai ir nepieciešami un kādas ir to reālās izmaksas. Rezultātā nereti veidojas situācija, kad par viena otra valsts it kā apmaksāta pakalpojuma sniegšanu, tuvojoties gada nogalei, no pacientiem tiek prasīta teju pilna samaksa, jo slimnīcu kontos tam naudas vairs nav. Tāpat jau sens ir stāsts par to, ka cilvēkiem, kam ir nepieciešamas kādas plānveida operācijas, būtu vēlams «trāpīt» uz operāciju galda jau gada sākumā, jo nav garantijas, ka uz gada otru pusi tas izdosies. Vienkārši sakot, ja burtiski jebkurā nozarē strādājošs privātuzņēmējs mēģinātu kaut ko darīt, nezinot reālo pašizmaksu, visi par viņu smietos, bet mūsu valsts medicīnas sistēmā šāds absurds tiek pieļauts jau gadiem ilgi. Valstij ir jāsaprot, kādas ir tās prioritātes un ko tā var atļauties, kā arī - ko tā ir gatava apmaksāt no budžeta saviem iedzīvotājiem, jo ir skaidrs, ka par visu samaksāt no valsts kabatas nebūs iespējams nekad. Un šeit mēs nonākam pie nākamā 20 Latvijas neatkarības gados neatrisinātā jautājuma - pie kārtīgas veselības apdrošināšanas sistēmas ieviešanas. Šobrīd polises ar tiešām labu piedāvājumu var iegādāties faktiski tikai korporatīvie klienti, bet privātpersonām piedāvātais variants ir stipri vien minimāls. Savukārt lielā daļā sabiedrības valda uzskats, ka, ja reiz polise ir dabūtā, tā jāizmanto pēc pilnas programmas, nevis tikai tad, kad ir reāla nepieciešamība vērsties pie ārsta. Būtu tikai pareizi, ja katrs darbspējīgais iedzīvotājs reizi gadā pats par saviem līdzekļiem iegādātos veselības apdrošināšanas polisi, necenstos no tās izžmiegt katru santīmu tikai tāpēc, ka to var izdarīt, bet brīdī, ja tiešām ir vajadzīgs kāds veselības aprūpes pasākums, viņam nevienu brīdi nevajadzētu uztraukties par tā izmaksām. Kamēr vismaz šeit minētās problēmas netiks atrisinātas, ir diezgan vienalga, par cik procentiem katru gadu veselības aprūpes budžets mūsu valstī tiek palielināts vai samazināts, jo pati šī sistēma strādā tikai uz mākslīgās elpināšanas pamatiem.