Jo ilgāks laiks paiet, kopš a/s Latvijas Krāj-banka kraha, jo vairāk rodas iespaids, ka ir noteikti spēki, kas vēlas, tēlaini sakot, saduļķot ūdeni šīs lietas sakarā. Vispirms jau joprojām nav atrisināts jautājums saistībā ar Krājbankas maksātnespējas administratora iecelšanu. Pāris kandidatūras ir tikušas nominētas, neviena no tām nav bijusi pietiekami laba, definīcijas, kādam ir jābūt «labam administratoram», arī nav. Savukārt pati banka šādas vilcināšanās rezultātā katru dienu zaudē summu, kas ir rakstāma ar sešām nullēm. Taču šobrīd arvien vairāk sāk izskanēt paziņojumi, ka vispār jau šo banku vēl vajadzētu sanēt. Varbūt varētu saprast, ja šādas atziņas būtu brīdī, kad tikko tika saprasts, kādā stāvoklī ir Krājbanka, bet ne jau tagad, kad valsts ir aizdevusi daudzus miljonus noguldījumu garantiju fondam un noguldītāji katru dienu stāv rindā pie Citadeles bankas kases lodziņa, lai savāktu savu naudiņu. Tiesa, Latvijā ir bijuši veiksmīgi banku sanēšanas piemēri, no kuriem spilgtākais droši vien ir savulaik slavenās Rīgas komercbankas sanācija, kas tagad ir pazīstama ar nosaukumu DNB. Tomēr šeit būtu jāņem vērā pāris būtiski aspekti. Pirmkārt, par sanāciju nopietni ir ticis runāts par bankām, kuras dažādu apstākļu sakritības rezultātā ir cietušas neveiksmi - negatīva ekonomiskās krīzes ietekme, nepārdomāta stratēģija un tamlīdzīgas lietas. Savukārt Krājbankas gadījumā, kā zināms, pastāv aizdomas par nelikumīgu naudas aizpludināšanu. Un tā jau ir zināma atšķirība. Ne velti tieši šā paša iemesla dēļ dažādi eksperti ir atzinuši, ka valdība ir pieņēmusi pareizu lēmumu nespert tādu pašu soli kā pirms trīs gadiem saistībā ar krahu piedzīvojušo Parex banku, un Krājbanku neglābt. Cik noprotams, vēl līdz galam nav pat zināms, cik daudz līdzekļu kurā virzienā ir aizplūduši un kādas izredzes ir kaut ko no tā visa atgūt. Citiem vārdiem sakot, Krājbankas glābšana vai sanēšana, ieguldot valsts budžeta līdzekļus, nebūtu prāta darbs. Otrkārt, jau tāpat nākamā gada valsts budžets tiek konsolidēts aptuveni par 150 miljoniem latu un, visticamāk, jau visai drīz - pavasara mēnešos to nāksies konsolidēt vēl vairāk. Bet banku glābšana, kā rāda trīs gadus nesena pieredze, uz Latvijas valsts budžetu mēdz atstāt pamatīgu iespaidu - ne reizi vien jau ir atzīts, ka globālo finanšu krīzi Latvija pārdzīvotu salīdzinoši nesāpīgāk, ja nebūtu tā sauktā Parex bankas faktora. Protams, ja kāds privātais investors redz ekonomisku pamatojumu pilnībā par saviem līdzekļiem veikt Krājbankas sanāciju, garantējot tās pilnvērtīgu darbu nākotnē, to nevajadzētu liegt darīt, kas gan ir maz ticams scenārijs. Savukārt valstij ar savu naudu šajā procesā nav jāiesaistās. Citiem vārdiem sakot, nav vērts riskēt ar valsts budžeta (pareizāk sakot, nodokļu maksātāju) naudu, lai dotu cerības pilnībā glābt savus līdzekļus šīs bankas dažiem lielajiem ieguldītājiem, kuri, iespējams, arī visvairāk kultivē mītu par sanācijas nepieciešamību.