Norma, kas jau ir tikusi piemērota atsevišķām citām nozarēm, nu ir sasniegusi arī būvniecības pakalpojumus - runa ir par reverso pievienotās vērtības nodokļa (PVN) maksāšanas kārtību. Principā jāteic, ka šāda nodokļa maksāšanas princips ir ievērojami efektīvāks nekā līdzšinējā maksāšanas kārtība. No vienas puses, valstij ir zināmas garantijas, ka tā saņem sev pienākošos naudu jau darījuma brīdī starp pakalpojuma piegādātāju un saņēmēju. No otras puses, pakalpojuma pircējam vairs nebūs jāatbild par pārdevēja vai - vēl sliktāk - viņa darījumu partneru grēkiem, piemēram, nenokārtotu saistību pret valsti veidā. Tādējādi būtu pat apsverama iespēja laika gaitā attiecināt reverso PVN maksāšanas kārtību uz faktiski visām tautsaimiecības nozarēm. Tomēr, ja kādreiz nākotnē šāds solis tiešām tiks sperts, Latvijas valdībai gan vajadzētu mācīties no tām kļūdām, kas jau šobrīd de facto ir pieļautas attiecībā uz būvniecības sektoru. Proti… Vispirms jau nav skaidrs, kāpēc tika nolemts, ka būvniekiem uz jauno PVN maksāšanas sistēmu jāpārorientējas rekordtempā - faktiski nedēļas laikā. Valsts pati pret sevi un pret pašvaldībām gan ir bijusi krietni vien tolerantāka, paredzot vienu gadu ilgu pārejas laiku. Tiesa gan, nav teikts, ka arī šis pārejas periods būs risinājums, ņemot vērā, ka būvdarbu pasūtītājs var būt, piemēram, Valsts ieņēmumu dienests (VID), un tādā gadījumā veidosies absurda situācija, ka VID jāieskaita PVN no veiktā pasūtījuma summas VID… Atgriežoties pie privātā sektora, jāteic, ka līdz ar lielo steigu valdība ir nodrošinājusi pieklājīgu ienākumu avotu tiem juristiem, kuri izprot reversā PVN būtību un tādējādi ir spējīgi pelnīt naudu, teju 24 stundas diennaktī konsultējot būvniekus. Tāpat jarēķinās, ka gadījumā, ja pats būvuzņēmums šobrīd pērk pakalpojumu no apakšuzņēmēja, uz šo darījumu attiecas reversā PVN samaksa, bet, ja tiek pirkti būvmateriāli - parastā. Kā redzams, ir radīta laba iespēja rūgtas putras savārīšanai būvuzņēmumu grāmatvedības sistēmā, kuru izstrēbt nāksies pašiem uzņēmējiem, turklāt par to vēl samaksājot. Redz, ir tikai cilvēcīgi saprotami, ka, rīkojoties šādā steigā, daļa uzņēmumu var nepamanīt notikušās izmaiņas, daļa var saputrot, kuri darījumi jākārto pēc jaunās, bet kuri - vēl pēc vecās sistēmas utt. Citiem vārdiem sakot, iesniegt VID nepareizos dokumentus un veikt norēķinus nevis reversi vai aversi, bet gan ačgārni, ir tikai elementāri. Tāpēc cerams, ka VID izturēsies ar sapratni pret jauno situāciju un nesteigsies piemērot uzrēķinus par katru būvniecības kompāniju nepareizi iesniegto rēķinu. Valdībai beidzot vajadzētu saprast, ka arī uzņēmēji ir tikai cilvēki, kuriem ir nepieciešams laiks, lai ieviestu dzīvē tās noteiktās prasības. It īpaši tas attiecas tieši uz mazajiem tirgus spēlētājiem. Pretējā gadījumā jebkura laba iecere var pārvērsties dārgi izmaksājošā murgā, ja ieviešana ir sasteigta un pilnībā nepārdomāta, un tā var izrādīties kā instruments tirgus monopolizācijai, nevis liberalizācijai.