Viens no vairākiem jājamzirdziņiem dažu pēdējo gadu Latvijas politiskajā retorikā ir bijusi atziņa par nepieciešamību pārlikt nodokļu slogu no darbaspēka pleciem uz patēriņu. Doma, protams, laba, bet, kā zināms, ar labiem nodomiem, ja tos nepareizi interpretē, ir bruģēts ceļš uz elli. Proti, pēc teju katra šāda paziņojuma ir ticis veikts faktiski tikai viens nodokļu sloga izlīdzināšanas pasākums, līdz otram kaut kā netiekot. Proti, patēriņa nodokļi Latvijā ir tikuši celti ar intensitāti divas reizes gadā, bet darbaspēka nodokļi savu samazinājumu nepiedzīvoja arī 2012. gada valsts budžeta pieņemšanas brīdī. Par pozitīvu pavērsienu šajā jomā var uzskatīt premjera Valda Dombrovska un ekonomikas ministra Daniela Pavļuta paziņoto DB rīkotajā konferecē Biznesa prognozes, proti, nākamgad darbaspēka nodokļi tomēr var tikt nedaudz samazināti. Šāds solis nenoliedzami būtu ļoti liels balsts Latvijas tautsaimniecībai. Protams, visiem patīk, ja nodokļi kļūst mazāki, nevis lielāki, tomēr šeit jautājuma būtība ir daudz plašāka. Neapdomīgas nodokļu politikas rezultātā Latvijā ir izveidojusies situācija, ka mūsu valsts uzņēmēji saviem darbiniekiem maksā lielākas algas nekā darba devēji Lietuvā un Igaunijā, bet «uz rokas» strādājošie šeit saņem mazāk nekā abās kaimiņvalstīs. Tātad, samazinot šo nodokļu slogu, uzreiz tiktu panākti divi būtiski efekti. Uzņēmēju rīcībā paliktu vairāk līdzekļu, ko ieguldīt attīstībā, bet iedzīvotājiem būtu vairāk naudas, kas tiktu novirzīta patēriņam. Tātad vaina ir tikai darīšanā. Tiesa gan, lai cik optimistiski arī būtu uztverams abu minēto valsts amatpersonu paziņojums šajā sakarā, nevar neņemt vērā pāris būtiskus aspektus. Pirmkārt, līdzšinējā pieredze liecina par zināmām nobīdēm Latvijas politiskās elites izteikumos. Proti, politiķu runātais gada sākumā, gada beigās, kā arī ierakstītais valsts budžeta likumā, nereti mēdz nesakrist. It īpaši, ja runa ir par nodokļu politiku. Citiem vārdiem sakot, nedrīkst būt tā, ka, šim gadam tuvojoties beigām, valdības pārstāvji sāk runāt kaut ko par problēmām eirozonā, solījumiem starptautiskajiem partneriem un tamlīdzīgām teju klasiskām vērtībām, kas parasti ir liegušas pildīt iepriekš sacīto. Jāatgādina, ka, veidojot 2011. gada budžetu, konsolidācija tika solīta galvenokārt uz tēriņu samaziņāšanas, nevis nodokļu celšanas rēķina, savukārt attiecībā uz šā gada budžetu tika teikts, ka pārskatīts tikšot tikai nekustamā īpašuma nodoklis. Kā zināms, nepiepildījās ne viens, ne arī otrs politpareģojums. Cerams, ka šajā jomā situācija tomēr ir mainījusies. Otrkārt, jāatceras jau pieminētais fakts, ka patēriņa nodokļu celšana pēdējos gados ir notikusi vairākkārt. Un tas nozīmē, ka, sākot ar 2013. gadu, runa var būt tikai un vienīgi par darbaspēka nodokļu samazināšanu, nevis jau minēto nodokļu sloga pārlikšanu jeb, vienkārši sakot, vēl lielāku likmju noteikšanu kādam citam nodoklim. Pretējā gadījumā par ēnu ekonomikas apkarošanu valstī mēs visai droši varam aizmirst.