Mūsu kļuvis par 13% mazāk - tā īsumā varētu raksturot pērn veiktās tautas skaitīšanas Latvijā rezultātus. Protams, Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (Vienotība) var uz nebēdu paust gandarījumu par to, ka skaitīšanas rezultāts ir labāks (2 067 887 cilvēki), nekā iepriekš tika prognozēts (1,9 miljoni), tomēr šāda retorika, visticamāk, ir saistīta ar nepieciešamību valdošās elites politiķiem situāciju mēģināt atainot kaut cik spīdošāku, nekā tā realitātē ir. Turklāt jāteic, ka minētais cilvēku skaits pats par sevi daudz ko neizsaka. Daudz pesimistiskāka aina rodas, uzzinot vismaz trīs citus datus tieši šīs skaitīšanas kontekstā. Pirmkārt, nevar nepievērst uzmanību tam, ka Latgalē vietām iedzīvotāju skaits ir sarucis pat par trešdaļu. Var saprast, ka, piemēram, Turkmenistānā lielākajā valsts daļā neviens nedzīvo - vienkārši tur plešas Karakuma tuksnesis. Atšķirība ir tāda, ka minētajā Vidusāzijas valstī tuksnesis vienmēr ir bijis, bet vienā Latvijas reģionā, runājot alegorijās, kaut kas līdzīgs veidojas pēdējos 20 gadus. Kāpēc? Tāpēc, ka tur vienkārši nav, ko darīt, tur ir ļoti vāja ekonomiskā aktivitāte. Turklāt nav vērts teikt potenciālajiem investoriem: lūdzu, brauciet vērt vaļā savas ražotnes uz Latgali, jo laika gaitā situācija ir eskalējusies tiktāl, ka tur tā īsti nav, kas strādā. Otrkārt, demogrāfi ir atzinuši, ka pensionāru Latvijā šobrīd ir ievērojami vairāk, nekā bērnu. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju skaits nākamajā tautas skaitīšanā būs vēl mazāks. Turklāt šo faktu var uzskatīt teju par oficiālu atbildi tam, kāpēc vienā no Latvijas pašvaldībām tās politiskā vadība ir gatava «uzsaukt» bezmaksas sabiedrisko transportu pensionāriem, bet, kad sākas runa par brīvpusdienām bērniem skolās, steidz paziņot, ka vajag taču taupīt naudu.Visu cieņu pensionāriem, bet viņi vairs nerada un arī neradīs pievienoto vērtību Latvijas tautsaimiecībā. Treškārt, nevar neieklausīties Latvijas Universitātes profesora, Spīdolas balvu ekonomikā saņēmušā Mihaila Hazana teiktajā, ka kopš brīža, kad tika pabeigta tautas skaitīšana, kuras rezultātus šobrīd apspriežam, Latvijā ir vēl vismaz par 30 tūkstošiem iedzīvotāju mazāk. Tātad var teikt, ka kaut cik būtiski pēdējā laikā situācija valstī nav uzlabojusies, ja reiz cilvēki joprojām izvēlas doties prom uz citām valstīm, kā arī nevēlas laist pasaulē bērnus. Pareizāk sakot, vēlas, bet baidās par to, kas vēl būs nākotnē. Tas nozīmē, ka valstij ir jāizstrādā un arī jārealizē nopietna programma, kas veicinātu gan nodarbinātību, gan arī jauno ģimeņu stabilitāti Latvijā. Tikpat centīgi, kā pēdējos dažus gadus valdība ir konsolidējusi budžetu, tagad tai ir jāstrādā, lai apturētu nācijas izmiršanu. Protams, tas ir sarežģītāk nekā vienkārši tēriņu griešana vai nodokļu likmju palielināšana, bet tas ir jādara. Savukārt, runājot par reālo iedzīvotāju skaitu, jāatzīst, ka oficiālā statistika diez ko ticama nav - diez, kā gan var zināt, cik cilvēki «pieskaitījās», izmantojot internetu, bet reāli jau sen dzīvojot kaut kur ārzemēs…