Cilvēkiem iestāstīt jau var visādas pasakas, tomēr to fantastikas līmenim ir jābūt ar mēru. Šo vispār zināmo tēzi šoreiz vistiešākajā mērā var attiecināt uz metodēm, kādas tradicionāli izmanto Latvijas valsts aparāts, veicot iepirkumu. Proti, reiz Valsts kase (VK) izsludināja konkursu diezgan specifisku IT iekārtu iegādei. Kā jau allaž, beidzoties konkursam, bija uzvarētājs un bija arī pāris zaudētāju, kuri bija diezgan neapmierināti ar iznākumu. Teju vai varētu šo stāstu nepieminēt, jo šādas situācijas valstī kopumā notiek burtiski nepārtraukti. Tomēr šoreiz pārsteidzoša ir atbildīgo VK darbinieku Rutka (tālr 67094256) un Zariņa (tālr. 67094223) sagatavotā un vēl atbildīgāka darbinieka K. Ābola parakstītā argumentācija, kāpēc vienam no pretendentiem uzvarēt konkursā principā nav bijis iespējams - vienkārši sakot, attiecīgais uzņēmums nav norādījis, ka tā pamatnodarbošanās Latvijā būtu nepieciešamo iekārtu ražošana. Nu, varbūt arī uz šo varētu pievērt acis, ja vien… Minētā argumentācija bija adresēta uzņēmumam, kas Latvijā izplata starptautiskā koncerna IBM produkciju, bet uzvarēja firma, kas apsolījās piegādāt Hewlett-Packard iekārtas. No nupat minētā var izdarīt vismaz divus secinājumus. Pirmkārt, acīmredzot Hewlett-Packard ir sācis vērienīgu ražošanas attīstību Latvijā, turklāt tik konspiratīvi, ka neviens to nav pat pamanījis. Visiem valsts iestāžu darbiniekiem, kuru rīcībā esošās, piemēram, automašīnas nav pirktas «pa taisno» no Audi, Mercedes, BMW vai kāda cita starptautiski zināma autoražotāja, bet gan izmantojot dīlerus, ir pēdējais laiks sākt pārvietoties ar kājām, jo, kā zināms, Latvijā neražo pat Tata automašīnas, nemaz jau nerunājot par kādu no minētajiem zīmoliem. Savukārt Latvijā strādājošajiem uzņēmumiem droši vien ir pēdējais laiks iegaumēt - ja VK vai acīmredzot kāda cita valsts iestāde izsludina kādas preces iepirkumu konkursu, savu kandidatūru nav vērts piedāvāt, ja vien pats potenciālais pretendents attiecīgo preci arī neražo. Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka minētā argumentācija met ēnu uz to, kā tiek organizēti valsts pasūtījumi un kā tiek izraudzīti uzvarētāji. No vienas puses, notikušais neizslēdz bažas, ka reālais iekārtu piegādātājs bijis zināms jau iepriekš, un konkurss ticis rīkots vien tāpēc, ka vispār jau to prasa valsts likumdošana. No otras puses, nevar izslēgt, ka principā ar paša konkursa rīkošanu viss bijis teju labākajā kārtībā, taču cilvēki, kas rakstījuši atteikuma argumentāciju, ir tik vāji speciālisti, cik vien iespējams. Pieņemams, kā noprotams, gan nav ne viens, ne arī otrs variants. Jāatzīst gan, ka Latvijā tā joprojām ir diezgan pieņemta prakse, kad uzņēmumi vai personas, kas vienai vai otrai valsts iestādei sev zināmu iemeslu dēļ ir pievilcīgas, tiek pievilktas aiz ausīm dažādiem kritērijiem. Savukārt tie, kas šādas simpātijas nebauda, var kaut no ādas līst laukā, bet vienalga ne uz ko prātīgu cerēt nevar. Un šeit jau runa vairs nav par minēto konkursu…