Uz laiku apturēti ES maksājumi divās programmās - nolaidības sekas vai pārpratums? Tas ir jautājums, un kuru acīmredzot nevar atbildēt viennozīmīgi, un ir skaidrs, ka dažādu ekspertu skatījums šajā jomā allaž atšķirsies. Tomēr šajā sakarā jau tagad ir jārunā par vienu otru nepatīkamu konsekvenci, ar ko var nākties rēķināties. Vispirms jau jāpiekrīt, ka šāds Eiropas Komisijas (EK) lēmums tiešām nav nekas neparasts - ar tādu savulaik saskārusies gan Bulgārija, gan viena otra ekonomiski krietni vien stabilāka valsts. Tāpat diez vai vajadzētu uztraukties par to, ka pašreizējā ES plānošanas periodā kāds uzņēmējs varētu nesaņemt naudu, uz kuru ir cierējis, izstrādājot attiecīgu projektu, gūstot tam apstiprinājumu un jau uzsākot realizāciju, ieguldot savus līdzekļus. Visticamāk, Finanšu ministrijai tiešām izdosies, savācot noteiktu dokumentu kopumu un nogādājot to pietiekami svarīgam EK ierēdnim, nupat apstājušos naudas plūsmu atjaunot. Respektīvi, problēmas notikušā sakarā var rasties nevis īstermiņā, bet gan nedaudz tālākā nākotnē. Jāņem vērā, ka tieši šobrīd norisinās intensīvs darbs pie nākamā plānošanas perioda (kas sākas 2014. g.) finanšu sadalījuma ES dalībvalstīm. Redz, naudas plūsmas apturēšana kādai no dalībvalstīm parāda, ka tajā kaut kas nav kārtībā ar ES fondu līdzekļu sadalījumu. Un tas jau dod trumpjus to amatpersonu un organizāciju rokās, kas vēlas panākt dažādu maksājumu samazinājumu. Citiem vārdiem sakot, notikušais ir stipri vien nelaikā. Turklāt viena lieta, ja līdzīga ķibele piemeklē kādu no ES donorvalstīm, bet pavisam cita - ja tas notiek ar valstīm, kas vairāk ir gatavas finansējumu saņemt, nekā piešķirt. Kā zināms, ES tradicionāli ir dubulto standartu organizācija. Piemēram, Latvija un daudzas citas valstis gadiem ilgi nevar iestāties eirozonā, jo to ekonomika neatbilst Māstrihtas kritērijiem, savukārt ne viena vien jau esošā šīs monetārās savienības valsts jau sen tos nespēj ievērot, bet nevienam prātā nenāk tās izslēgt no eirozonas. Protams, nevar izslēgt, ka atbildīgās Latvijas valsts institūcijas kārtējo reizi nav izpildījušas kādu mājasdarbu, kas arī kalpojis par galveno iemeslu, kāpēc naudas plūsma ir apstādināta. Tajā pašā laikā nevajag arī bērt pelnus uz galvas tikai pašiem sev. Jāņem vērā, ka ES joprojām nomoka parādu krīze, un tā arī nav skaidrs, kad varētu būt tās beigas. Tas nozīmē, ka spiedīga finansiālā situācija ir arī ES donorvalstīs, un, iespējams, tās šobrīd meklē katru mazāko iemeslu, lai samazinātu finansējumu daļai ES valstu, tādējādi atvieglojot savu maksājumu slogu septiņus gadus uz priekšu. Visticamāk, kamēr nebūs atrisināts, piemēram, tā saucamais Grieķijas jautājums, var nākties rēķināties ar dažādiem mēģinājumiem rast ieganstus viena vai otra maksājuma veikšanai. Savukārt mūsu valsts iestādēm ir jācenšas radīt pēc iespējas mazāk ieganstus, faktorus, kam gan pašreizējā situācijā, gan arī perspektīvā būtu iespējams, vienkārši sakot, piekasīties.