Katru reizi, kad pēdējo gadu laikā ir bijusi runa par pasākumiem valsts budžeta konsolidācijai, ir tikusi pieminēta nepieciešamība samazināt valsts aparāta tēriņus. Un katru reizi ir bijušas atrunas, ka, pat pilnībā likvidējot visu valsts administratīvo aparātu, fiskālais ieguvums būtu salīdzinoši niecīgs. Iespējams. Tomēr tas gluži nenozīmē, ka šim pašam valsts aparātam, proti, ministrijām vajadzētu apzināti šķiesties ar līdzekļiem, veicot dažādus iepirkumus, piemēram, veselības apdrošināšanas pakalpojumus.Veicot veselības apdrošināšanas pakalpojumu iepirkumu, Ekonomikas ministrijā konsekventi tiek izmantotas vienas brokeru kompānijas pakalpojumi, nerīkojot konkursu, jo, redz, atbilstoši valsts sekretāra Jura Pūces skaidrojumam tieši ar konkrētajiem brokeriem esot izveidojušās «ilgstošas un veiksmīgas attiecības, kuras nav vērts apšaubīt». Tātad vismaz saistībā ar Ekonomikas ministriju attiecīgo apdrošināšanas brokeri teju vai pilnīgi oficiāli varētu izsludināt par Latvijas desmitgades lielāko veiksminieku. Respektīvi, pietiek vienreiz iepatikties Ekonomikas ministrijai, un mierīgi var rullēt tālāk. Un tas nekas, ka mūsu valstī kopumā strādā ap 100 apdrošināšanas brokeru firmu. Problēma slēpjas faktā, ka attiecībā uz apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšamu ir jārīko konkurss, bet, lai izvēlētos brokeri, kurš veic šādu darījumu apkalpošanu, nekādus konkursus un tamlīdzīgas «formalitātes» nevajag. Principā to var nosaukt ne tikai par līdzekļu neapdomīgu tērēšanu, bet arī lielākās daļas brokeru kompāniju diskrimināciju, jo tām pat teorētiski netiek dota iespēja pretendēt uz iespēju apkalpot vienu vai otru ministriju. Varētu jau arī, protams, jautāt, vai vienmēr ir nepieciešams izmantot brokeru pakalpojumus, par ko liecina kaut vai fakts, ka jau minētajai Ekonomikas minstrijai vienas veselības apdrošināšanas polises izmaksas ir bijušas 186 Ls, bet, piemēram, Finanšu ministrijai - 143 Ls. Var jau būt, ka tā ir tikai sakritība, bet brokeru pakalpojumus no šīm divām iestādēm izmantoja viena - Ekonomikas ministrija. Tātad, tā vietā, lai strādātu «pa tiešo» ar apdrošinātājiem, Ekonomikas ministrija ir devusi priekšroku starpniekiem, turklāt vēl nerīkojot konkursu, kas, iespējams, arī pakalpojuma cenu ir būtiski sadārdzinājis. Diez kāpēc gan šo iestādi sauc tieši par Ekonomikas ministriju, ja tās rīcība ir pagalam neekonomiska? Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka acīmredzot, sagaidot šīs ministrijas vērtējumu par vienu vai otru procesu Latvijas tautsaimniecībā, nāksies rūpīgi izvērtēt vai tiešām tas ir ekonomiski pamatots vai varbūt balstīts uz ilgstošām attiecībām, kuras būtu trakoti nepatīkami apšaubīt. Trakākais šajā stāstā gan ir tas, ka šoreiz zem sava veida lupas ir nokļuvusi tieši Ekonomikas ministrija, un ir pat grūti iedomāties, kas šajā jomā notiek citās valsts iestādēs, tostarp ministrijās, kas ir tiesīgas veikt dažādus iepirkumus, turklāt darot to ar attieksmi, ka maksāts tiek ar visu nodokļu maksātāju, nevis attiecīgo ierēdņu personīgo naudu.