Pērnā gada sākumā nepatīkams pārsteigums visai sabiedrībai bija fakts, ka pēc kārtējām pārrunām ar starptautiskajiem aizdevējiem Latvijas valdībai nācās atzīt, ka valsts budžetam ir veicama papildu konsolidācija 50 miljonu latu apmērā.

Kāds tam bija iemesls un cik veiksmīgi tika izraudzīti konsolidācijas pasākumi - par to jau ir daudz spriests. Interesants šajā kontekstā ir fakts, ka, apkopojot pagājušā gada datus, Finanšu ministrija ir konstatējusi - no valsts budžeta programmas Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem pērn dažādiem mērķiem kopumā tikuši piešķirti 48,5 miljoni latu. Tātad - bez pusotra miljona tie paši papildu konsolidējamie 50 miljoni latu vien sanāk.

Var ja būt, ka tā ir tikai sakritība, bet vairāk gan izskatās pēc totālas nespējas kaut cik objektīvi prognozēt izdevumus. Protams, nupat minēto nevar attiecināt uz visu valsts aparātu. Tomēr viena otra piemēra gadījumā runa ir par pietiekami lielu absurdu. Viens no spilgtākajiem gadījumiem šajā jomā nenoliedzami ir Veselības ministrija, kam no šīs budžeta programmas pērn bijuši nepieciešami 7 miljoni latu. Tā jau ir kļuvusi par tradīciju, ka vispirms valdība, kurā, kā zināms, ietilpst arī veselības ministrs, apstiprina valsts budžetu un nodod to skatīšanai Saeimā, bet pēc vairākiem mēnešiem sākas teju histērija, ka veselības aprūpē ir nepieciešams pumpēt vēl papildu slimnīcas, jo pretējā gadījumā nākšoties slēgt slimnīcas un pieņemt citus tikpat drakoniskus mērus. Vienu gadu tā var pārrēķināties, bet Latvijas veselības aprūpes aparāta gadījumā tā jau ir kļuvusi par ierastu sistēmu. Rodas iespaids, ka šīs jomas kūrētāji īsti labi nav informēti par to, cik kas vispār maksā. Pieminēšanas vērts ir arī fakts, ka Valsts prezidenta kancelejai atlaišanas pabalstu izmaksai no minētās programmas vajadzējis 0,7 miljonus latu. Var saprast, ka ieplānots nebija Valsts prezidenta rīkojums nr.2 par Saeimas atlaišanas rosināšanu, kas uzreiz prasīja naudu pabalstiem atlaistajiem deputātiem, bet paša prezidenta vēlēšanas gan bija pat ļoti prognozējams pasākums. Protams, nevar nepieminēt arī galvenos triecienniekus tieši neparedzēto gadījumu naudas izmantošanā - Labklājības ministriju (15,5 miljoni latu) un Satiksmes ministriju (12,2 miljoni latu). Interesanti, kas notiktu, ja ar līdzīgu attieksmi savu gada budžetu plānotu privātais sektors? Droši vien tas pats, kas jau ir noticis ar Latvijas valsti - darbs būtu smagnējs, neefektīvs, būtu jāvēršas pie aizdevējiem ar lūgumu pēc naudas un tad jādomā, kā izdzīvot, pildot saistības. Nevar gan arī neņemt vērā pilnīgi cita scenārija iespējamību. Proti, nav izslēgts, ka mūsu ministriju darboņi itin labi saprot (vismaz daļā gadījumu), cik daudz naudas gada ietvaros būs nepieciešams. Tādējādi sākotnēji tiek pieņemts tāds valsts budžets, kādu prasa konsolidējamās summas apmērs, prātā paturot summu paredzētiem neparedzētajiem gadījumiem, ko paprasīt gada vidū, veicot budžeta labojumus. Un arī šeit ir faktors, ko atļaujas neņemt vērā vien valsts aparāts - summa nemainās no saskaitāmo kārtības.