Viena no šīs nedēļas šokējošākajām ziņām droši vien bija uz Statoil degvielas uzpildes staciju informatīvā tablo lasāmā informācija, ka 98. markas benzīna cena ir pārsniegusi viena lata robežu. Psiholoģiskās robežas vēsturiski gan ir bijušas dažādas - vēl tikai pirms dažiem gadiem bija pamatīga brēka, kad benzīna cena sasniedza 70 santīmus par litru. Tomēr pats fakts ir neapstrīdams - šoreiz benzīna cena ir augusi ļoti lielā apmērā, turklāt diezgan strauji. Vēl vairāk šo aspektu sarežģī prognozes, ka naftas cena pasaulē varētu augt par vairākiem desmitiem ASV dolāru par vienu barelu, turklāt nevis dažu mēnešu, bet gan nedēļu kontekstā. Nepievērst uzmanību šādām prognozēm būtu neprātīgi kaut vai tāpēc, ka vismaz šoreiz tās ir pauduši speciālisti no naftas ieguves valstīm. Un šajā kontekstā aktuāls kļūst jautājums ne tikai par to, no cik lielas summas nāksies šķirties, katru reizi iebraucot degvielas uzpildes stacijā, bet arī to, kā šā gada ietvaros mainīsies inflācijas dati mūsu valstī. Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem, pagājušajā gadā patēriņa cenas Latvijā ir kāpušas par 3,6%, un dažādi eksperti to skaidro ar gana straujo nodokļu sloga palielināšanu valsts budžeta konsolidācijas ietvaros, kas nevar neietekmēt uz patēriņa cenas. Tā kā šogad valdība neplāno celt kādu no galvenajiem nodokļiem, varētu šķist, ka tagad inflācijas kāpums Latvijā mazināsies. Tomēr jāņem vērā, ka degviela ir viens no tiem energoresursiem, kas pietiekami būtiski ietekmē izmaksu struktūru daudzās nozarēs. Tādējādi domājams, ka par inflācijas kāpuma samazināšanos vismaz šogad vēl varam nedomāt. Un tas savukārt apstiprina bažas, ka Latvija kārtējo reizi var neizpildīt vienu no Māstrihtas kritērijiem, kas nepieciešams, lai valsts varētu iestāties eirozonā. Protams, katru reizi, kad degvielas cenu līknes šaujas debesīs, rodas jautājums - kādi tam ir iemesli? Šoreiz ir jārunā par vismaz diviem būtiskiem faktoriem. Pirmkārt, kritiku neiztur dzirdētie apgalvojumi, ka degvielas tirdzniecība esot nulles bizness. Varbūt tam varētu noticēt, ja starptautisko degvielas tirdzniecības kompāniju peļņas rādītāji tiešām būtu «pa nullēm», bet tie ir gana pieklājīgi. Otrkārt, šajā kontekstā ir jārunā par ES nesen noteiktajām sankcijām pret Irānu, kas, kā zināms, ir naftas ieguves valsts. Jā, ir saprotams, ka Eiropas politiķi vēlas piespiest Irānas līderi atteikties no savām kodolprogrammām, uzskatot tās par draudu starptautiskajai sabiedrībai. Tomēr, sperot šādu soli, bija jārēķinās, ka Eiropa ir pietiekami liels naftas produktu patērētājs un to cenu kāpums minēto sankciju rezultātā bija neizbēgams. Nenoliedzami ir tas, ka ekonomika bez naftas produktu izmantošanas vismaz pagaidām nav iemācījusies iztikt. Un tas nozīmē, ka jau drīz vien mēs redzēsim pašreizējo procesu atspoguļojumu mazumtirdzniecības cenās. Katrā ziņā ir skaidrs, ka atsevišķu auto īpašnieku lēmums lielo cenu dēļ atstāt savus braucamos «pie sētas» benzīna cenas uz leju nemainīs.