Jau vairākus pēdējos gadus kā viena no galvenajām Latvijas tautsaimniecības problēmām tiek minēts augstais ēnu ekonomikas īpatsvars. Ir tikuši saukti dažādi skaitļi šajā jomā, bet nupat Finanšu ministrija ir nākusi klajā ar pilnīgi oficiāla pētījuma datiem šajā jomā, konstatējot, ka ēnu ekonomikas īpatsvars valstī esot 20% līdz 30% apmērā.

Pirmkārt, jāteic, ka minētais diapazons tomēr ir visai plašs. Otrkārt, lielā mērā izskatās, ka, veicot šīs aplēses, ir izvilkts vidējais aritmētiskais starp līdz šim valsts institūciju minētajiem padsmit procentiem un uzņēmēju apgalvojumiem, ka pelēkā ekonomika Latvijā veido jau ap 40% no kopējās tautsaimniecības.

Taču pieņemsim, ka Finanšu ministrijas aplēses ir vairāk vai mazāk precīzas, turklāt pozitīvs ir kaut vai pats fakts, ka valsts līmenī beidzot ir kaut kas reāli darīts, lai apjaustu šīs problēmas apmērus. Tāpat domājams, ka nevienu šie dati tā īsti nepārsteidz, jo jau labu laiku nav noslēpums, ka par viena otra uzņēmuma darbību Latvijā var nojaust, sekojot tam, kur ved elektrības kabelis. Pārsteidzošs ir kas cits… Uz jautājumu, cik lielu daļu no minētās ēnu ekonomikas veido kontrabanda, Finanšu ministrijas vadība nav spējīga sniegt kaut vai aptuvenu atbildi, atzīstot, ka tas nav rēķināts. Šajā kontekstā jāatgādina, ka savulaik vesela darba grupa toreizējā Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska vadībā izstrādāja ēnu ekonomikas apkarošanas plānu. Vēl jo vairāk - katru gadu, plānojot valsts budžeta konsolidācijas pasākumus, valdība cenšas pietiekami lielas summas «atrast» arī ēnu ekonomikas apkarošanas ceļā. Šo pozīciju starptautiskie aizdevēji, kā zināms, tā īsti nekad nav gribējuši uzskatīt par nopietnu. Un izskatās, ka pareizi vien darījuši. Proti, nav skaidrs, kā var pret kaut ko cīnīties, ja nav skaidrs ienaidnieka spēku samērs. Jā, mēs visi zinām, ka pelēko ekonomiku veido kontrabanda, tā saucamās aplokšņu algas, dažādas nodokļu izkrāpšanas shēmas un tamlīdzīgi faktori. Tomēr vajadzētu gan zināt katra komponenta ietekmi, lai vismaz varētu saprast, kurā virzienā vērst cīņu pret ēnu ekonomiku valstī. Nu, nevar ar kaut ko cīnīties tikai cīņas pēc un vēlāk brīnīties - kā gan varēja sanākt, ka mēs cīnāmies, bet tā postaža - ēnu ekonomika aug un aug! Starp citu, runājot par kontrabandas apkarošanu, par ko pēdējā laikā daudz ticis runāts, nenoliedzami nav nepareizs solis saistība ar akcizēto preču ievešanas no trešajām valstīm samazināšanu, jo tādējādi tiek mazināta nelegālā tirdzniecība pierobežas rajonos. Tomēr nevar izslēgt, ka, kontrolējot divu cigarešu paciņu vedējus, atbildīgie dienesti var palaist garām furgonus ar tādiem pašiem tabakas izstrādājumiem.

Citiem vārdiem sakot, tā vien izskatās, ka Latvijā kārtējo reizi šis tas ir noticis, kā mēdz teikt, ar kājām gaisā. Vispirms tiek sastādīti dažādi teju nenovērtējami plāni, tad attīstīti zināmi cīņas elementi, skaidri nezinot to fiskālo ietekmi, un tikai tad aizdomājoties - interesanti, pret ko gan mums vajadzētu cīnīties vairāk?