Nepilni 75% - tik daudz balsstiesīgu Latvijas iedzīvotāju aizvadītās nedēļsnogalē skaidri pateica, ka mūsu valstij arī turpmāk jābūt latviskai. Vispirms jau jāteic - gandarījumu rada fakts, ka Latvijas sabiedrība pilnībā kompensēja to, ko neapjēdza tā saucamās latviskās politiskās partijas un varas iestādes - veiksmīgi pašorganizējās, aktīvi devās uz balsošanas iecirkņiem un izdarīja savu izvēli. Tas pierāda, ka mūsu sabiedrībai viss nav vienalga un mēs esam gatavi būt saliedēti vismaz brīžos, kad runa ir par uzbrukumu valsts pastāvēšanas pamatiem. Šā referenduma kontekstā bieži ir runāts par to, kas gan notiks, sākot ar 19. februāri, proti, pēc referenduma norises. Sliktākais būtu, ja nenotiktu nekas. Proti, ja Latvijas politiskā elite tagad nospriestu - mēs uzvarējām, un viss ir kārtībā. Ar šādu attieksmi jau pēc dažiem gadiem mēs nonāksim vai nu pie vēl viena referenduma par valsts valodas statusa maiņu, vai arī pie balsošanas par visu iespējamo nepilsoņu automātisku naturalizāciju. Tas nozīmē, ka Latvijā beidzot ir nepieciešama normāla nacionālā politika, un tas nebūt nenozīmē galēji labējā spārna popularizēšanu, pret ko ir piesardzīga visa Eiropa. Piemēram, mums vairāk nekā 20 gadu laikā nav sakārtota izglītības sistēma, šajā gadījumā ar to saprotot divvalodu izglītojošo iestāžu sistēmu. Nu, nevajag tracināt cilvēkus ar dažādām parakstu vākšanām par krievu skolu likvidāciju un tamlīdzīgām lietām. Tā vietā laika gaitā ir jāizzūd dalījumam latviešu un krievu skolās, atstājot vienkārši skolas, kurās mācās bērni atbilstoši savai dzīvesvietai neatkarīgi no tautības.

Citiem vārdiem sakot, ir jābūt integrācijas sistēmai, jau sākot no mazotnes, lai vismz nākotnē izskaustu to situāciju, kāda ir izveidojusies šobrīd, kad, piemēram, krievu un latviešu mediji dzīvo divās dažādās telpās.

Redzot noteiktas daļas sabiedrības attieksmi pret Latvijas valsti, acīmredzot mēs vēl nevaram runāt par pašreizējās naturalizācijas kārtības maiņu. Tomēr nav izslēgts, ka valstij būtu vērts domāt par latviešu valodas apmācības programmu cittautiešiem, it īpaši ņemot vērā, ka šis jautājums ir aktuāls ne tikai krieviem. Šādus piemērus vēl varētu minēt bez sava gala, un ir skaidrs, ka darāmā jebkurā gadījumā ir daudz. Un vēl… Acīm redzami ir jāveic izmaiņas likumdošanā, nosakot, ka daļa Satversmes punktu tomēr nav maināmi. Tas nepieciešams divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, lai beidzot visiem būtu skaidrs, ka dzīvojam Latvijas valstī ar latviešu valodu, savu karogu un himnu. Otrkārt, lai gadījumā, ja drošības iestādes un politiskā elite atkal nogulēs visu iespējamo, neizveidotos tā kaunpilnā situācija, kādu nupat piedzīvojām, kad vienam nepilsonim, paķerot talkā prokrieviski noskaņotu galvaspilsētas mēru, izdodas sarīkot referendumu, ar kura palīdzību tiek apšaubīta viena no Latvijas valsts pamatvērtībām.

Turklāt tik bieža dažādu referendumu rīkošana, kā tas ir izvērties pēdējo gadu laikā, mūsu valstij izmaksā pārāk dārgi.