Degvielas cenas turpina kāpt, un nu jau psiholoģiskajai viena lata robežai pietuvojies ne tikai 98., bet arī 95. markas benzīns un dīzeļdegviela. Šāda situācija liek pārvērtēt savus tēriņus gan katram indivīdam atsevišķi, gan arī privātuzņēmumiem. Tomēr vismaz Latvijā ir viena iedzīvotāju kategorija, kuru minētais apstāklis neuztrauc pilnīgi nemaz - valsts iestādes. Proti, ir aprēķināts, ka šā gada janvārī Latvijā ir iegādāts vairāk nekā 1000 jaunu automašīnu, no kurām tikai ap 20% ticis privātpersonām, bet pārējie 80% - privātuzņēmumiem un valsts aparātam. Protams, nekādi nevar izslēgt iespēju, ka arī daļa privātām vajadzībām domāto auto ir pirkti uz uzņēmuma vārda, jo tā sanāk lētāk (tieši par PVN tiesu). Tomēr pats interesantākais šajā stāstā ir fakts, ka komersanti priekšroku dod kompaktklases auto. Vienkāršāk sakot, nelielām automašīnām ar mazu degvielas patēriņu - lai uz priekšu tiek un par to degvielas uzpildes stacijā nav jāatstāj visa peļņa. Turpretī valsts aparāts, gluži kā tā saucamajos treknajos gados turpina iegādāties prestižos auto, kam ir ne tikai liela pirkšanas cena, bet arī dārgāka ekspluatācija un milzīgs degvielas patēriņš. Kā mēdz teikt, skaisti dzīvot neaizliegsi, tomēr šeit ir kāda nianse… Redz, privātais sektors degvielu auto lej par savu naudu, bet valsts aparāts - par privātā sektora jeb nodokļu naudu. Tādējādi arī nav brīnums, ka vieni naudu skaita, bet otri ne. Droši vien atbildīgie valsts iestāžu darbinieki teiks, ka pirkti tiekot tikai tādu izmēru un jaudas auto, kādus ļauj attiecīgie normatīvie dokumenti, un ne vairāk. Šaubu nav! Par daudz dažādiem likumiem un lēmumiem nācies atzīt, ka tie laika gaitā ir novecojuši, un visai droši var teikt, ka šis ir viens no tādiem gadījumiem. Nu, nekādi nav skaidrs, kāpēc, piemēram, ministri, ministriju valsts sekretāri vai pilsētu mēri nevarētu pārvietoties ar mazlitrāžas auto. Un tikai viena iemesla dēļ - nodokļu maksātāji, kas uztur dažādas valsts un pašvaldību iestādes, lielāku auto uzturēšanu jau sen vairs nevar atļauties.

Kritiku neiztur arī iespējamais apgalvojums, ka uz visa valsts budžeta fona šāda veida degvielas ekonomēšana nemaz jau tik lielu summu ietaupīt neļautu. Iespējams, bet, kā saka latvieši - ja santīmu nekrāsi, pie lata netiksi. It īpaši ņemot vērā, ka degvielas cenas aug arvien straujāk un to tirgotāji neko labu nesola arī uz priekšdienām.

Runājot par dienesta automašīnām un to izmantošanas paradumiem, acīm redzami ir vēl kāds jautājums, kas jau tuvākajā laikā būtu jāsakārto. Kaut kā budžetā būtu jāatrod līdzekļi ministrijās strādājošo veselības stāvokļa pārbaudei. Ir kaut kā skumji novērot, ka lielas daļas Rīgas centrā esošo ministriju darbinieki, piemēram, līdz Ministru kabinetam ar kājām aiziet nav spējīgi. Turklāt - jo augstāks ir ieņemamais amats, jo šāda pārvietošanās ar kājām izrādās grūtāka. Šis jautājums būtu jāatrisina, iespējams, ne tik daudz finansiālu, cik humānu apsvērumu dēļ.