Kopš Latvijā uz ceļiem ir ieviesti fotoradari, šīs ierīces nosaukums jau ir kļuvis teju par lamuvārdu. Protams, var diskutēt par to, cik kvalitatīvi ir noslēgts līgums par to piegādi, ja rezultātā ir sanācis tā, ka uzņēmumam, kas ir apņēmies ieviest stacionāros radarus, izdevīgāk ir maksāt soda naudu un iztikt ar pārvietojamajiem radariem, nekā pildīt līgumu. Taču daļu sabiedrības vairāk uztrauc, vai gadījumā kāds radars kaut kur nav paslēpts tā, lai autovadītāji to nevarētu pamanīt, vai ir izvietoti brīdinājumi par šo ierīču eksistenci utt. Īsi sakot, ātruma pārkāpēju balsis skan ļoti skaļi, jo, domājams, nepārkāpējus šie jautājumi diez ko neuztrauc. Tagad radaru apkarošanas kampaņa ir uzņēmusi vēl pamatīgākus apgriezienus - Tiesībsarga birojs ir apņēmības pilns sagatavot un Satversmes tiesā iesniegt pieteikumu, lai atceltu pašlaik spēkā esošo regulējumu, kas paredz sodīt auto īpašnieku, nevis tā vadītāju par braukšanas ātruma neievērošanu. Ideja, protams, skaista, taču pilnīgi nereāla. Kopš radaru parādīšanās uz Latvija ceļiem kopumā sastādīti jau 25 tūkstoši protokolu, prasot ātruma pārkāpējiem samaksāt naudas sodu. Iedomāsimies, ka burtiski dažu mēnešu laikā ceļu policijas darbiniekiem vajadzētu noskaidrot, vai tiešām katrā konkrētajā gadījumā no 25 tūkstošiem pie spēkrata stūres bija tā īpašnieks. Vispirms jau vajadzētu būtiski palielināt ceļu policijas darbinieku skaitu. Pretējā gadījumā mēs riskētu nonākt situācijā, ka ar uguni grūti sameklēt ceļu policijas ekipāžu, kas izbrauc, piemēram, uz ceļu satiksmes negadījuma vietu, jo darbinieki ir noslogoti, skraidot pa iedzīvotāju mājokļiem, uzdodot cilvēkiem vienu un to pašu jautājumu - sakiet, vai jūs bijāt tas, kurš vakar nekaunīgā kārtā atļāvās pārkāpt ātrumu, braucot ar automašīnu? Nu, ja atbilde ir pozitīva, šāds dialogs varētu ilgt pāris minūšu, bet, ja negatīvs - tas jau prasītu krietni vien ilgāku laika periodu. Rezultātā nebūtu brīnums, ja no valsts budžeta tiktu iztērēts vairāk naudas, nekā tiek iegūts no pārkāpējiem soda naudas veidā. Sistēmai, kad soda kvīts tiek izsūtīta ātrumu pārkāpušās automašīnas īpašniekam, ir jāpaliek tādai, kāda tā ir pašreiz. Un loģika šeit ir vienkārša - ja auto īpašnieks uztic savu īpašumu personai, kas nav spējīga normāli pārvietoties pa ceļu, tad vai nu lai maksā attiecīgo summu no savas kabatas, vai arī mēģina to piedzīt no reālā vaininieka regresa kārtībā. Savukārt Tiesībsarga birojam būtu vērts pavētīt, vai tiešām valstī trūkst reālu problēmu, nevis nodarboties ar izdomātām problēmām. Fotoradari ir pasaulē izplatīts efektīvs veids, kā cīnīties ar ātruma pārkāpējiem, tādējādi rūpējoties par drošību uz ceļiem. Latvijā šī sistēma vēl būtiski ir jāpilnveido, lai tā strādātu pēc iespējas efektīvāk, nevis jācenšas izvirzīt lēmumi, kas to iznīcinātu. Iekšlietu sistēmas pārstāvji ir skaidri pateikuši - ja Satver-smes tiesa lems par labu Tiesībsarga biroja iecerei, radaru Latvijā nebūs. Ņemot vērā minētos aspektus, šāds scenārijs attiecīga tiesas lēmuma gadījumā ir visnotaļ reāls.