Ko darīt, kā rīkoties, ja Latvijā tiek nozagts uzņēmums? Šāds jautājums radās pirms vairākām dienām, kad izskanēja, ka 22,4% kapitāldaļu SIA Elagro Trade ir mainījušas savu īpašnieku, turklāt tas noticis, īpašniekam pašam nenojaušot jeb nelikumīgi. Varbūtējais darbības scenārijs tādā situācijā ir aptuveni šāds - jātiek iekšā pēc iespējas svarīgākos kabinetos Latvijas valsts iestādēs, kā arī jānodrošina rezonanse sabiedrībā. Faktiski tieši šādu darbību rezultātā minētās kapitāldaļas nedēļas laikā ir atgriezušās pie likumīgā īpašnieka. Protams, šajā gadījumā var uzslavēt Elagro Trade īpašnieku sastāvu un menedžmentu, kuram pateicoties, bija iespējams panākt vēlamo rezultātu. Tomēr šī situācija, kopumā ņemot, nekādi nav uzskatāma par normālu. Proti, lai atgūtu nozagtu mantu, uzņēmējam ir jārunā ar presi un jābūt sakariem varas gaiteņos. Un arī tad nelikumību apturēšanai bija vajadzīga nedēļa. Principā pilnīgi pietiekošs laiks, lai nozagtās kapitāldaļas kaut vai tikai fiktīvi pārdotu tālāk, tādējādi jebkādas pretdarbības sarežģījot vai pat padarot neiespējamas. Taču nevajag aizmirst, ka Latvijā vairumam uzņēmēju nav šādu iespēju, kas viņus padara par vieglāk ievainojamiem. Absurdi būtu iedomāties, ka personai, kam ir nozagta, piemēram, automašīna, būtu izredzes uz tās atzīšanu, tikai aizstaigājot, teiksim, līdz iekšlietu ministram. Jā, daudzas nozagtās automašīnas tā arī nekad netiek atrastas, bet ne jau tāpēc, ka likumdošanā nebūtu normu, kas būtiski ierobežotu darbības ar nozagto mantu. Savukārt attiecībā uz uzņēmumiem šādu robu ir papilnam. Citiem vārdiem sakot, atliek cerēt, ka atbildīgās institūcijas pēc iespējas ātrāk un efektīvāk izstrādās un Saeimā tiks pieņemtas likumdošanas normas, kas ierobežotu reiderismu jeb uzņēmumu zagšanu Latvijā. Šeit runa ir par to, ka Latvijā pārrakstīt kapitāldaļas no vienas personas otrai ir tik elementāri, ka cilvēks var šķirties no sava uzņēmuma, to pat īsti nenojaušot. Savukārt tad, kad šāds nepatīkams fakts ir konstatēts, nav faktiski nekāda mehānisma, lai vismaz uz laiku apturētu jauno īpašnieku no lēmumu pieņemšanas jeb izrīkošanās ar kompāniju pēc savas patikas, ieskaitot novešanu līdz bankrotam. Jāpiebilst, ka pašreiz ir par vienu iemeslu vairāk, lai valsts iestāžu rīcība uzņēmumu zādzību apkarošanas jomā būtu pēc iespējas operatīvāka. Redz, tagad potenciālie uzņēmumu vai to kapitāldaļu zadzēji būs mācījušies no kāda Igaunijas iedzīvotāja neveiksmes, mēģinot piesavināties Elagro Trade kapitāldaļas, un turpmāk vispirms rūpīgi izpētīs ne tikai to, kas ir jāzog, bet arī - cik stipru prettriecienu var dot apzagtais. Vienkārši sakot, šeit darbojas teju tāds pats zagšanas princips kā attiecībā uz dažādām kustamām mantām, un vienīgā atšķirība paradoksālā kārtā ir tā, ka visdažādākās mantas kā personu īpašums Latvijas likumdošanā ir aizsargātas pamatīgāk nekā uzņēmumu kapitāldaļas, it kā uzņēmumam mūsu valsts tautsaimniecībā būtu mazāka vērtība nekā, piemēram, automašīnai vai datoram.