Meklējot iespējas risināt ēku uzturēšanas finansiālās problēmas, valstī sāk rasties visai oriģinālas idejas. Piemēram, nekustamajam īpašumam ieviest obligātās civiltiesiskās apdrošināšanas (OCTA) principu, kāds attiecībā uz automašīnām Latvijā vairāk vai mazāk veiksmīgi darbojas jau ilgāku laiku. Protams, jāatzīst, ka nenāktu par ļaunu, ja pilnīgi viss nekustamais īpašums būtu apdrošināts. Šobrīd, piemēram, savus dzīvokļus apdrošina vai nu ļoti apzinīgi iedzīvotāji ar pietiekami lieliem ienākumiem, vai arī tās saimniecības, kas īpašuma iegādei ir ņēmušas hipotekāro kredītu, jo tādā gadījumā tā apdrošināšana ir neizbēgama. Pārējie iedzīvotāji savukārt ir visai apmierināti, ka viņiem šī izdevumu pozīcija ir gājusi secen. Taču arī attiecībā uz tiem, kas ir apdrošinājuši savu mājokli daudzdzīvokļu namā, šāds solis diemžēl ne vienmēr ir risinājums. Piemēram, gadījumā, ja kārtējās vētras laikā tiek norauts daudzdzīvokļu nama jumts, dzīvokļa apdrošināšana neko daudz nelīdz, toties sākas nebeidzamais stāsts par to, kuram tad jāuzņemas atbildība, kam jāsedz radušies zaudējumi, no kuras kabatas ņemama nauda utt. Citiem vārdiem sakot, būtu krietni elementārāk, ja šāds nams būtu apdrošināts atbilstoši OCTA principam - par attiecīgā postījuma novēršanu būtu jāmaksā apdrošinātājam un nekādiem jautājumiem te vairs nevajadzētu būt. Tomēr šeit ir kāds «bet»… Ne pašreizējā brīdī, ne arī kaut cik pārskatāmā nākotnē OCTA nekustamajiem īpašumiem Latvijā vienkārši nav reāli ieviest. Redz, no šādas apdrošināšanas jēga ir tikai tad, ja šajā procesā ar savu maksājumu piedalās pilnīgi visi daudzdzīvokļu ēkas dzīvokļi. Un tagad iedomāsimies situāciju, ka namā ir, piemēram, 60 dzīvokļi, no kuriem kādi 10 jau ilgstoši nav spējīgi veikt komunālos maksājumus, un, lai visa māja ziemā nesaltu, apsaimniekotājs siltuma piegādātājam iztrūkstošo summu maksā no naudas, kas saņemta no maksātspējīgajiem iedzīvotāiem par ēkas apsaimniekošanu… Skaidrs, ka šādi nemaksātāji nesegs arī apdrošināšanas summu. Protams, var jau mēģināt maksātspējīgajiem piedāvāt iespēju maksāt par sevi un maksātnespējīgo kaimiņu, bet diez vai kāds tādam variantam piekritīs. Plus vēl jāņem vērā, ka daļa dzīvojamo ēku ir pašvaldību īpašums, un, ieviešot namu OCTA, izrādītos, ka daļai pagastu nemaz nav naudas, ko maksāt apdrošinātājiem, un atkal sāktos lielie superkašķi par to, kam jāsedz attiecīgie izdevumi - pašvaldībām vai tomēr valstij. Jāatzīst, ka lielākā problēma visā šajā stāstā ir totāls apdrošināšanas kultūras trūkums Latvijā. Daudzās valstīs jau izsenis ir pierasts, ka cilvēki rūpējas par sevi un savu īpašumu, regulāri pērkot apdrošināšanas pakalpojumus, nerēķinot, kā gan viena gada ietvaros varētu izmantot visu polisē ierakstīto summu. Toties viņi var rēķināties, ka gadījumā, ja reiz tomēr kaut kas nelāgs notiks, apdrošinātājs nekurnēdams segs visus izdevumus, pat neļaujot nojaust, cik par ko ir samaksāts. Acīmredzot Latvijā līdz šādam ilgtermiņa domāšanas principam vēl ir tāls ceļš ejams.