Aptuveni 172 miljardi eiro - tik lielu summu kreditori ir piekrituši piedot Grieķijai, proti, šo naudu vairs neprasīt atdot. Protams, tā ir laba ziņa grieķiem, taču būsim reāli - sperot šādu soli, aizdevēji neko daudz nezaudē, jo diez vai, arī neatlaižot parādus, viņiem būtu cerības atgūt savu naudu. It īpaši jau ņemot vērā gan dažādu ekspertu, gan arī augstu Eiropas amatpersonu prognozes, ka tuvāko gadu laikā Grieķiju nāksies glābt vēl ne reizi vien, pumpējot šajā ekonomiski bezcerīgajā valstī miljardiem eiro un acīmredzot pēc tam apelējot pie aizdevēju sirdsapziņas, lai viņi parādus atlaiž. Redzot šo finanšu ziepju operu, kuras galvenajā lomā ir Grieķija, bet lielākais sponsors - Vācija, ne reizi vien dzirdēta atziņa, ka Latvija esot pārsteigusies, savelkot jostas, kā arī meklējot naudu, ko atmaksāt starptautiskajiem aizdevējiem. Loģika šeit tiek atrasta primitīvi vienkārša - ja jau parādus noraksta grieķiem, tad norakstītu arī mums. Iespējams, tikai tādā gadījumā mēs pat savā leksikā varētu aizmirst tādus jēdzienus kā «investoru piesaiste», «jaunas darbavietas» un tamlīdzīgi, jo kurš saprātīgs investors gan vēlēsies ielaisties ar valsti, kas nepilda savas saistības. Tomēr zināmi secinājumi eirozonai un galvenokārt tās svarīgākajām vilcējvalstīm tomēr būtu jāizdara. Piemēram, jebkurai ekonomiskai savienībai ar laiku var kļūt pārāk smaga viena dalībvalsts, kura tikai patērē, pat īpaši necenšoties kaut ko mainīt savā uzvedībā. Turklāt pārāk smagi tas var kļūt ne tikai finansiāli, bet arī psiholoģiski. Bieži ir dzirdēts, ka Latvija tiekot minēta kā labais piemērs fiskālās disciplīnas ievērošanas jomā. Mēs esam spējuši veikt vajadzīgos ietaupījumus, pārstājuši tērēt pāri saviem līdzekļiem un vispār - nostājušies uz pareizā ceļa. Savukārt Grieķija tiek minēta kā sliktais piemērs. Taču, kā zināms, sliktie piemēri parasti ir spilgtāki, un pārējām Eiropas var ar laiku sākt arvien grūtāk saprast - kāpēc mums ievērot fiskālo disciplīnu, ja grieķiem atlaiž parādus pie nosacījuma, ka viņi visus krīzes gadus sev ir izmaksājuši ne tikai trīspadsmito, bet vēl arī četrpadsmito algu, ka maksājumi zemniekiem tur ir krietni lielāki nekā austrumeiropiešiem utt. Tādējādi Vācijai, Francijai un pārējām ietekmīgajām eirozonas valstīm būtu jāatrod veids, kā laika gaitā izslēgt Grieķiju no eirozonas. Turklāt, cik noprotams no kuluāru sarunām, šāda iespēja netiek izslēgta arī vienā otrā no pieminētajām valstīm. Respektīvi, oficiāli šobrīd tiek gari un plaši stāstīts, cik negatīva būtu Grieķijas izmešanai no eirozonas ietekme, bet realitātē netiek izslēgts tieši šāds scenārijs. Principā šī situācija lielā mērā atgādina pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigu pastāstu par vienu otru Austrumeiropas valsti, kas, nonākot krustcelēs, kur kreisais pagrieziens ved uz Rietumiem, bet labais - uz Austrumiem, sava auto pagrieziena uguntiņu mirkšķina labajā virzienā, bet stūri griež pa kreisi. Savukārt Latvijai būtu rūpīgi jāapsver, vai ir vērts stāties eirozonā, kamēr tajā ir caurā kabata Grieķija.