Redzot, kā attīstās ekonomiskā situācija Latvijā, nav nekādu šaubu par to, ka nodokļu politika ir jāmaina, turklāt pretējā virzienā tai, kāda ir bijusi iepriekšējos trīs gadus. Proti, nodokļu slogam valstī ir jāsamazinās. Jau kopš paša šā gada sākuma Valda Dombrovska valdība atzīst, ka ir nepieciešams samazināt darbaspēka nodokļus, ar to šajā gadījumā saprotot iedzīvotāju ienākumu nodokli. Bažas gan rada apstāklis, ka joprojām šī pati valdība nav skaidri definējusi, kā ir iecerēts kompensēt valsts budžetā iztrūkstošo summu, kāda varētu rasties IIN samazināšanas rezultātā. Tomēr apsveicams vismaz ir fakts, ka valdība strādā šajā virzienā. Savukārt šonedēļ Dombrov­skis nodemonstrēja, ka ir sadzirdējis dažādu ekspertu un uzņēmēju aicinājumu samazināt akcīzes nodokli degvielai, turklāt darīt to jau šogad, kas ir ļoti nepieciešami, lai kaut nedaudz bremzētu šā produkta straujo cenu kāpumu un tādējādi arī inflācijas palielināšanos valstī. Turklāt šajā gadījumā Dombrovskis ir arī skaidri norādījis uz mehānismu, kā kompensēt valsts budžetā iztrūkstošo summu, kas radīsies degvielas akcīzes nodokļa samazināšanas rezultātā - veidojot nākamā gada valsts budžetu, ministrijas acīmredzot nevarēs palielināt savus izdevumus, salīdzinot ar šo gadu. Tas nav nekas peļams. Šajā kontekstā jāatgādina, ka izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ir paudis apņemšanos paša vadītās ministrijas štatu sarakstu samazināt par ceturto daļu. Ja Ķīlis izpildīs solīto un vēl viens otrs ministrs ņems no viņa piemēru, vienlaikus arī reāli nogriežot pašu ministriju izdevumus, samazinātā akcīzes nodokļa rezultātā zaudētā summa valsts budžetā varētu tikt atgūta pat ar uzviju. Šeit gan ir pāris būtisku «bet»… Pirmkārt, Finanšu ministrija, kas ir galvenais maka turētājs valstī, neuzskata, ka akcīzes nodokļa mazināšanu kaut kādā ziņā varētu uzskatīt par risinājumu. Mazsvarīgs nav arī fakts, ka finanšu ministrs Andris Vilks un premjers Dombrovskis pārstāv vienu politisko spēku, un tas ļauj domāt, ka publiskajai telpai šobrīd tiek piedāvāts savdabīgs pātagas un burkāna princips. Otrkārt, acīmredzot ir jāatgādina Latvijas valdošo politiķu dažu pēdējo gadu retorika gadījumos, kad runa ir par finansiālo situāciju valstī. Principā var teikt, ka šī retorika darbojas pēc gadalaiku principa. Respektīvi, pavasaros tiek klāstīts, cik labi attīstās Latvijas ekonomika un cik skaisti mēs rāpjamies laukā no dziļās krīzes bedres, bet rudeņos tiek skaidrots par sarežģīto situāciju valstī un pasaulē kopumā, kas liekot ķerties klāt kārtējiem konsolidācijas pasākumiem. Tādējādi šeit visai droši var piemērot, atcerēties labi zināmo principu, ka cāļus skaita rudenī. Būtiski ir nevis tas, kādus apsvērumus politiķi klāsta šobrīd, bet gan tas, kādi būs reālie lēmumi, veidojot nākamā gada valsts budžetu. Un ļoti cerams, ka dažu tuvāko mēnešu laikā netiks atrasti kādi pilnīgi nepārvarami iemesli, kas traucētu saprāta robežās samazināt gan IIN, tādējādi palielinot naudas daudzumu apritē, gan arī akcīzes nodokli degvielai, kas nozīmētu cenu kāpuma bremzēšanu.