Ilgi tika diskutēts par to, ka Saeimas deputāti varētu sev noņemt teju neaizskaramības statusu, taču šo iespēju pagājušajā nedēļā 100 tautas kalpi palaida garām, nobalsojot, ka imunitāte viņiem ir saglabājama līdzšinējā apmērā arī turpmāk. Protams, šeit gari un plaši var spriest par morāli, ētiku, godaprātu un tamlīdzīgām jaukām, bet zināmai sabiedrības daļai ne īpaši saprotamām lietām, taču būtiski būtu saprast, kāpēc mūsu parlamentārieši izšķīrās tieši par šādu soli. Šķiet, vairāk par diviem iemesliem te nebūs. Pirmkārt, runa varētu būt par zināmu mazohisma devu, it īpaši, ja runa ir par administratīvajiem pārkāpumiem. Kas notiek, ja, piemēram, par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu tiek aizturēts «mirstīgais» iedzīvotājs? Policijas darbinieks sastāda protokolu, abas iesaistītās puses uz tā parakstās, vainīgā puse samaksā soda naudu, un bieži vien par šo kauna traipu viņa dzīvē neuzzina pat paša ģimene, par plašāku sabiedrību pat nerunājot. Savukārt attiecībā uz Saeimas deputātu procedūra ar tādu pašu iznākumu ir krietni vien sarežģītāka. Proti, attiecīgā lieta tiek sūtīta uz Saeimu, iekļauta kārtējās sēdes darba kārtībā, un parlamentārieši balso par atļaušanu šādu likumpārkāpēju sodīt. Un līdz šim vēl ne reizi šāds balsojums nav bijis negatīvs. Tātad sanāk - mūsu deputātiem patīk, ka par viņu izdarībām uzzina, kaunina un nereti arī izsmej ne tikai pašu kolēģi, bet arī visa sabiedrība, ņemot vērā, ka parasti šādas lietas tiek gana plaši atspoguļotas medijos. Tā nenoliedzami ir popularitāte, pēc kuras alkst katrs politiķis, taču šoreiz runa ir par negatīvu publicitāti - deputāts X, kurš nemāk uzvesties, sēžot pie stūres. Izklausās draņķīgi, bet acīmredzot šiem cilvēkiem patīk, ka par to zina visi. Otrkārt, runa jau varētu būt par nopietnākām lietām. Jāatgādina, ka jautājums par iespēju ierobežot imunitāti deputātiem radās pēc tam, kad iepriekšējās Saeimas deputātam Aināram Šleseram toreizējie kolēģi izlīdzēja, atsakot ļaut KNAB veikt kratīšanu viņa dzīvesvietā. Principā jau to prasīt bija stipri interesanti - kamēr tika iesniegts attiecīgais pieprasījums parlamentam, kkamēr pienāca attiecīgais sēdes laiks, kamēr šo jautājumu izskatīja… Īsi sakot, ja arī Šleseram bija kaut kas slēpjams, viņš to varēja aizvest kaut kur citur kopā ar visu pārējo savu iedzīvi. Bet šoreiz stāsts ir par kaut ko nedaudz citu - ja jau deputāti negrib pieļaut situāciju, ka pret parlamentārieti var veikt attiecīgas operatīvās darbības, viņi ļauj secināt, ka tam ir savs pamats. Turklāt tas ļauj izdarīt secinājumu, ka vismaz daļai mūsu parlamentāriešu ir ko slēpt vai arī tuvākajā laikā būs. Interesanti, ko gan paši tajā Saeimā ārkārtas vēlēšanu steigā esam savēlējuši?! Jebkurā gadījumā pats fakts vien, ka deputāts baidās no tiesībsargājošo institūciju darbībām, met uz viņu aizdomu ēnu. Un, kā jau minēts, pagājušajā nedēļā deputāti atteicās no iespējas atbrīvoties no šīs aizdomu ēnas, kaut ko stāstot par mafiozām valstīm, bailēm no izrēķināšanās un piesaucot citas tamlīdzīgas atrunas.