Jo vairāk tuvojas 2014. gads, jo sparīgāk aktivizējas diskusijas par to, vai kārtējā paredzētajā termiņā Latvijai izdosies ieviest eiro. Latvijas Banka gluži kā mantru skandina - Latvijā ir jābūt eiro tāpēc, ka jābūt, savukārt skeptiskāk noskaņoti eksperti pauž bažas, ka tas var neizdoties. Šādām pārdomām nenoliedzami ir savi iemesli. Pirmkārt, tiešām var piekrist tiem, kas saka - pats fakts vien, ka mūsu valsts ekonomikā atkal ir izaugsme, vēl nenozīmē, ka tāda būs arī nākamgad un tai būs stabils raksturs. Otrkārt, joprojām nav skaidrs, kā tuvākajos mēnešos mainīsies inflācijas rādītāji, kaut vai ņemot vērā notiekošos procesus degvielas tirgū. Proti, jau šobrīd tiek prognozēts, ka cena par vienu degvielas litru var sasniegt pat pusotru latu, un tas nevar neietekmēt dažādu preču cenu kopumā. Domājams, ka dažādi spriedelējumi un spekulācijas par iestāšanās eirozonā iespējām tuvākajā nākotnē tikai pieaugs. Nav izslēgts, ka viena otra atbildīgā iestāde jutīsies šokēta par šo atziņu, bet kas gan mainīsies, ja Latvija neiestāsies eirozonā 2014. gadā - nekas. Jāatgādina, ka mūsu valsts iestāja šajā monetārajā savienībā sākotnēji tika plānota jau 2008. gadā, kas, kā zināms, bija izcili nereāls plāns. Tas, ko Latvija tiešām ir «zaudējusi», jau pirms četriem gadiem neieviešot eiro - mums, līdzīgi kā Lietuvai, Polijai, Čehijai un daudzās citām Austrumeiropas valstīm, nav jāpiedalās Grieķijas, Spānijas un vēl vienas otras Dienvideiropas valsts stutēšanai. Un šeit jārunā jau par nākamo jautājumu - vai īsi pirms 2014. gada mēs vēl vispār gribēsim būt eirozonas sastāvdaļa? Redz, situācija ir pat nedaudz kurioza - lai eirozonā ietātos kāda jauna valsts, tai ir strikti jāizpilda savulaik pieņemtie Māstrihtas kritēriju, taču šī pati eirozona ir pilna ar valstīm, kurām līdz minēto kritēriju izpildei ir tikpat tālu kā no Rīgas līdz Marsam vai Jupiteram. Nevar noliegt, ka Māstrihtas kritēriji savā būtībā ir labs fiskālās disciplīnas rāmis, un jebkurai ilgtermiņā domājošai valstij būtu vērts tiekties uz to izpildi. Tajā pašā laikā nav vērts, kā mēdz teikt, mēģināt vilkt bikses pār galvu, lai iekļautos šajā rāmī vienā noteiktā termiņā un ne mirkli vēlāk. Ja Latvija, neforsējot konkrētu makroekonomisko rādītāju sasniegšanu (tiesības ierakstīt labus skaitļus vajadzīgajās ailītēs), bet gan normāli strādājot, plānojot savu ekonomiku, spēs ieviest eiro nevis 2014. bet gan 2015. vai 2016. gadā, to nekādi nevarēs uzskatīt par kardināli negatīvu pagriezienu mūsu valsts tautsaimiecības attīstībā. Jāsaprot, ka iestāja eirozonā pati par sevi nerisina problēmas, tās nav zāles pret recesiju un citām iespējamajām problēmām ekonomikā. Kā zināms, visproblemātiskākā ekonomiskā situācija Eiropā šobrīd ir tieši noteiktām eirozonas valstīm, nevis kādam citam.

Protams, nebūtu pieļaujama situācija, ka šajā monetārajā valstī ir ietājušās visas ES ietilpstošās Austrumeiropas valstis, izņemot Latviju, taču ir maz ticams, ka kaut cik pārskatāmā nākotnē mēs šādu situāciju varētu sagaidīt.