Latvijā vairākus gadus no vietas ir runāts par nepieciešamību kaut ko efektivizēt, konsolidēt, pārkārtot tā, lai turpmākā dzīve būtu produktīvāka, kas nenoliedzami ir aktuāls jautājums ne tikai pirms pāris gadiem un šodien, bet ir skaidrs, ka par to visai Eiropai nāksies domāt arī turpmākos gadus. Tajā pašā laikā Latvijā no valsts kabatas joprojām tiek dotēta dubultā pasažieru pārvadājumu sistēma. Proti, vienā un tajā pašā maršrutā (galvenokārt ap Rīgu) nereti kursē gan pasažieru vilciens, gan arī autobuss, turklāt teju vienā un tajā pašā laikā, padarot šo sistēmu īpaši bezjēdzīgu. Ne viens vien pasažieris taču ir piedzīvojis situāciju, kad, nokavējot Rīgā vilcienu, uz autoostu var pat neiet, jo ir skaidrs, ka arī autobuss teju tajā pašā laikā ir aizbraucis. Tātad ir skaidrs, ka šādu sistēmu uzturēt no valsts maka ir neprātīgi. Nav skaidrs, kāpēc gan Ivara Godmaņa viena, gan arī Valda Dombrovska trīs valdības nav aizdomājušās, ka arī šādā veidā būtu iespējams samazināt budžeta izdevumus. Iespējams, šeit runa ir par bailēm no to pasažieru reakcijas, kuri ir pieraduši, rīta agrumā pieceļoties no gultas, izvēlēties, ar kādu transporta līdzekli doties uz darbu - vilcienu vai autobusu. Tomēr ticamāka gan šķiet versija, ka pasažieru pārvadātājiem vismaz līdz šim ir bijis pietiekami labs lobijs atbildīgajās valsts iestādēs, kas līdz šim ir ļāvis uzturēt šo bezjēdzīgo dubulto dotāciju sistēmu. Cerams, ka vismaz tagad Satiksmes ministrijai un valdībai kopumā pietiks politiskās drosmes risināt šo jautājumu. Tajā pašā laikā, ķeroties klāt šim reisu optimizācijas darbam, nedrīkst aizmirst, ka Latvija nebeidzas ar Rīgu, tai apkārtējām apdzīvotām vietām un lielajām valsts nozīmes pilsētām - mums ir pietiekami daudz salīdzinoši nelielu pilsētu un ciemu, kurp jau tagad nokļūt ar sabiedrisko transportu ir problemātiski, lai gan, kā jau minēts, noteiktās vietās varētu pārvietoties ar diviem transporta līdzekļiem vienlaikus, ja vien tas fiziski būtu iespējams. Citiem vārdiem sakot, valstij ir jānodrošina, lai vietās, kur dzīvo kaut vai neliels iedzīvotāju skaits, būtu iespējams nokļūt, izmantojot kādu no sabiedriskā transporta veidiem - no šā satiksmes tīklojuma nedrīkst izslēgt daļu valsts teritorijas. Valsts uzdevums ir nodrošināt, lai tās iedzīvotājiem būtu iespēja ar sabiedrisko transportu nokļūt jebkurā valsts teritorijas vietā, taču dotēt divus transporta veidus - tā jau ir izšķērdība. Protams, šīs sistēmas reorganizācija, tāpat kā jebkura cita reforma, prasītu zināmus līdzekļus. Tāpat nav šaubu, ka paši pārvadātāji, vismaz daļa no viņiem, ar šādu iespējamo risinājumu ir stipri vien neapmierināti un varētu mēģināt rast savu taisnību tiesas ceļā - it īpaši tie, kuri autobusu iegādei nesenā pagātnē ir ņēmuši lielus kredītus. Tomēr no ekonomiskā aspekta, kā zināms, labāk ir rēķināties ar lielākām izmaksām vienreiz, nekā katru gadu šķiest vairākus miljonus latu, tādējādi maksājot tikai un vienīgi par pašu neizdarību - to mūsu valsts nodokļu maksātāji vairs nevar atļauties.