Latvijas uzņēmēji, galvenokārt ražotāji, šķiet, jau ir pieraduši, ka laiku pa laikam var nākties pildīt kādu kārtējo Eiropas vai arī pašmāju prasību, kas turklāt prasa pietiekami lielus finansiālos ieguldījumus. Nupat minētajos gadījumos runa tomēr ir par likumdošanu, kas var patikt un var nepatikt, bet tā ir jāpilda, lai gan nereti prasa papildu izdevumus un tādējādi arī atstāj savu iepaidu uz saražotās produkcijas cenu gala patērētājiem. Savukārt, ja savu likumdošanu sāk ieviest viens no valstī strādājošajiem lielajiem tirdzniecības tīkliem (turklāt ar simtprocentīgu ārvalstu kapitālu), tas jau ir par daudz. Runa ir par faktu, ka viens no tirgotājiem pieprasa, lai pārtikas ražotāji savu produkciju piegādātu tikai uz noteikta standarta paletēm. Jā, šāda veida prasība principā nav nekas jauns - tā pastāv jau daudzus gadus, taču attiecībā uz starptautiskajiem pārvadājumiem. Redz, sakraujot, piemēram, kuģī paletes ar simtiem dažādu kompāniju produkciju, ir svarīgi, lai tās būtu vienāda izmēra, jo pretējā gadījumā kravu ir grūti nostiprināt, kas var radīt noteiktas problēmas tās transportēšanas laikā. Pašreiz runa gan ir nevis par drošību un tamlīdzīgiem aspektiem, bet gan faktu, ka noteiktas kompānijas ir nolēmušas nopelnīt, uzspiežot Latvijas ražotājiem savas vēlmes - ir taču skaidrs, ka attiecīgā standarta paletes kāds ražo, kādam pieder to preču zīme un šis kāds gūs labu peļņu situācijā, ja gājiens ar iekšējā tirgus superstandartizāciju izdosies. Neapskaužamā situācijā jau kārtējo reizi ir nonākuši Latvijas ražotāji - viņiem, protams, ir svarīgi izplatīt savu produkciju visos lielajos tirdzniecības tīklos. Tas nozīmē, ka, lai cik netaisnīgas arī būtu prasības, ražotāji centīsies tās pildīt. Paradoksāli, bet fakts! Faktiski šeit runa ir par noteiktu uzņēmumu interešu bīdīšanu uz citu kompāniju rēķina. Šā visa kontekstā jāteic, ka Latvija droši vien ir viena no unikālākajām valstīm Eiropā. Nevar noliegt, ka visā ES tiek slavināta brīva preču kustība, konkurence un tamlīdzīgi labumi, taču pietiek notikt kādam procesam, kas principā pat ir likumdošanas ietvaros, lai dažādas struktūras uzsāktu darbības, kas ir vērstas tieši uz katras konkrētās valsts iekšējā tirgus aizsardzību. Latvijas produktos tikušas meklētas dažādas neesošas kaites tepat vienā otrā kaimiņvalstī, un to darīja attiecīgās valsts veterinārie dienesti. Tāpat savulaik tiešu Latvijas būvuzņēmumu faktiski iznīcināja zviedru arodbiedrības tajā brīdī, kad tas dabūja pasūtījumu Zviedrijā, tādējādi radot konkurenci vietējiem tirgus spēlētājiem. To visu redzot, neviļus rodas jautājums - vai tiešām mūsu valsts institūcijas nevar ņemt piemēru no citām Eiropas valstīm attiecībā uz to, kā vajag aizstāvēt vietējos nodokļu maksātājus? Nenoliedzami ārvalstu investori Latvijā ir laipni gaidīti viesi, bet arī ciemiņiem ir jāmāk uzvesties. Un pats galvenais jautājums gadījumā, ja šī palešu lieta realizēsies - kāpēc gan ražotājiem, nevis attiecīgās idejas bīdītājiem jābūt tiem, kas par šo koka «mēbeļu» iegādi maksā?!