Vairākus gadus, valsts budžeta konsolidācijas ietvaros Latvijas valdība strādāja, balstoties uz visnotaļ primitīvu loģiku - ja reiz daļa iedzīvotāju nodokļus nemaksā vispār, tad pēc iespējas lielākas likmes jānosaka tiem, kuri vēl maksā.

Izskatās, ka valdība ar šādu politiku ir bijusi diezgan laba skolotāja vietējai mūzikas industrijai, kas mēģina kompensēt savu biznesa neveiksmi, liekot maksāt pilnīgi visai sabiedrībai. Pietiekami daudzus gadus mūzikas industrijai ir bijuši divi galvenie ienākumu avoti - koncerti un ierakstu tirdzniecība.

Nav noslēpums, ka dažu pēdējo gadu laikā ierakstu pārdošanas rādītāji ir krietni vien gājuši uz leju, turklāt ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē kopumā. Pamatā tam, protams, ir straujā datortehnoloģiju attīstība, kas patērētājiem ļauj sadabūt interesējošo skaņdarbu internetā, neapgrūtinot sevi ar došanos uz veikalu, piemēram, pēc kārtējā CD. Atšķirība tā, ka vienā daļā valstu cilvēki kaut kā ir iemācījušies iekasēt naudu par dziesmām, kas tiek lejuplādētas, bet otrā, pie kuras pieskaitāma arī Latvija, - ne. Toties mūsu mūzikas industriju pārstāvošās organizācijas - LaIPA un AKKA/LAA - ir izdomājušas veidu, kā kompensēt to naudu, kas vairs neienāk no ierakstu tirdzniecības - jāliek maksāt par mūzikas atskaņošanu teju visās vietās, kur ir vairāk par vienu cilvēku - veikalos, frizētavās, taksometros, maršruta autobusos… Dīvaini, ka vēl nav ķērušies pie lopu fermām - ir taču dzirdēts, ka cūkas labāk attīstoties mūzikas skaņu pavadījumā, un tādējādi sanāk, ka konkrētais lauksaimnieks gūst komerciālu labumu. Šeit lielā mērā izskatās pēc vēlmes kompensēt daļēji zudušu ienākumu avotu, liekot par jau iegādātu preci samaksāt vairākkārt. Redz, jebkura radiostacija, atskaņojot noteiktu mākslinieku skaņdarbus, par tiem ir samaksājusi autoratlīdzību. Līdz ar to nav skaidrs - kāpēc par šo pašu dziesmu atskaņošanu būtu jāmaksā vēlreiz, ja attiecīgā radiostacija skan kādā veikalā, kafejnīcā vai maršruta autobusā. Turklāt jāteic, ka šāda maksas prasīšana par radio atskaņošanu publiskās vietās perspektīvā var kaitēt pašiem mūziķiem, dziesmu autoriem. Jāņem vērā, ka par lielu daļu Latvijā sacerētajām dziesmām un to autoru eksistenci sabiedrība uzzina tikai tāpēc, ka tās tiek spēlētas radio. Bet ko nu tikai par mūzikas industriju… Dažādiem kantoriem, kas sevi uzdod par autortiesību aizstāvjiem, varētu atgādināt, ka intelektuālais īpašums ir ne tikai mūzika. Ir taču gadījumi, kad no Saeimas tribīnes ir tikušas skandētas dzejas rindas un, starp citu, pat dziesmu teksti. Varbūt pareizi būtu attiecīgajam deputātam tūlīt pēc nokāpšanas no tribīnes likt samaksāt par tikko kā «sastrādāto». Bet, kad komercmediji pārpublicē šā paša deputāta teikto, varbūt arī vajadzētu likt samaksāt. Un, ja bārā komerciālos nolūkos tiek izmantots kafijas automāts, arī tad, iespējams, attiecīgajam uzņēmējam vajadzētu likt samaksāt nodevu tā izgudrotājam. Absurdi, protams! Bet ne mazāk absurdi, kā likt maksāt par ieslēgtu radio tramvajā, kas kursē no Radio ielas uz Zooparku.