Jau no šā gada jūlija par vienu procentpunktu Latvijā, atbilstoši Finanšu ministrijas iecerei, varētu tikt samazināts pievienotās vērtības nodoklis (PVN), bet, sākot ar nākamo gadu, tikpat lielā apmērā arī iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN). Nenoliedzami tā ir laba ziņa gan uzņēmējiem, gan patērētājiem, proti, nodokļu sloga samazināšana pēc vairāku gadu negausīgas un bieži vien arī neloģiskas tā palielināšanas. Jācer, ka tuvāko mēnešu laikā Finanšu ministrijas vadība nepārdomās un neatsauks nupat minēto priekšlikumu. Tomēr pāris aspekti šajā kontekstā būtu jāņem vērā. Vispirms jau jāatgādina, ka ilgu laiku tika uzsvērts - Latvijā ir nepieciešams pārcelt nodokļu slogu no darba ņēmējiem uz patēriņu, un arī šai tēzei var vienīgi piekrist. Šī atziņa pirmo reizi mūsu valstī tika pausta jau pirms vairākiem gadiem, tomēr vairākas valdības mums izrādījās ar teju vienu un to pašu problēmu - tās labprāt dažādus nodokļus palielināja, bet samazināt darbaspēka nodokļus konsekventi aizmirsa. Sanāca tāda savdabīga politekonomiskās sistēmas skleroze. Tādējādi šķita tikai loģiski, ka šā gada sākumā, uzstājoties DB rīkotajā konferencē Biznesa prognozes 2012, ekonomikas ministrs Daniels Pavļuts un premjerministrs Valdis Dombrovskis pavēstīja - ļoti iespējams, ka, jau sākot ar nākamo gadu, Latvijā tiks sākta pakāpeniska IIN likmes samazināšana. Respektīvi, šķita loģiski, ka nodokļu sloga samazināšanai jāsākas tieši ar IIN. Kā jau minēts, apsveicams solis ir arī iecere samazināt PVN, tomēr zīmīgi ir tas, ka šā patēriņa nodokļa likmes samazināšana tiek plānota vēl pirms IIN. Bet lietas būtība šeit ir diezgan vienkārša - kā zināms, 2014. gadā ir paredzēta Latvijas pievienošana eirozonai, un tas nozīmē, ka mūsu tautsaimniecības rādītājiem ir jāatbilst slavenajiem Māstrihtas kritērijiem. Turklāt jāatbilst nevis dažas dienas pirms 2014. gada 1. janvāra, bet jau sākot ar šā gada pavasari. Redz, atbildīgajās Eiropas institūcijās arī nesēž muļķi - tur ļoti labi saprot, ka par reālo situāciju valsts tautsaimniecībā var spriest nevis pēc uzrādītajiem skaitļiem vienā konkrētā datumā, bet gan vismaz pēc vairāku mēnešu tendences. Ir arī skaidrs, ka, samazinot PVN, ir iespējams palēnināt vai uz brīdi pat apturēt patēriņa cenu kāpumu (nevis samazināt, kā tiek apgalvots), savukārt mazāka IIN gadījumā strādājošo rīcībā paliek vairāk naudas, ko tērēt, bet tas nekādi nemazina inflāciju. Gluži pretēji - redzot, ka iedzīvotāju rokās naudas kļuvis vairāk, tirgotāji varētu pat izšķirties par nelielu cenu palielinājumu, tādējādi mēģinot nopelnīt vairāk. Tādējādi ir pamats uzskatam, ka priekšrokas došana tieši PVN, nevis IIN samazināšanai ir saistīta ar vēlmi piekoriģēt makroekonomikas rādītājus pirms Latvijas iestājas eirozonā. Atliek cerēt, ka eirozonas faktors nav vienīgais iemesls, kāpēc šāds solis tiek sperts, un jau 2014. gadā neuzradīsies simt un viens «ļoti būtisks» iemesls, kāpēc atkal būtu nepieciešams PVN likmi palielināt.