Vienas nedēļas nogales ietvaros divu eirozonai nozīmīgu valstu - Francijas un Grieķijas - vēlētāji darīja zināmu savu izvēli attiecīgi par turpmāko valsts prezidentu un parlamenta sastāvu. Abos gadījumos vēlēšanu iznākums ir sarežģīts un neko vairāk par totālu neziņu nesola. Grieķijā, kam līdz šim ir bijušas nopietnas problēmas ar teju jebkādu strukturālo reformu realizēšanu un tā dēvēto jostas savilkšanu, šobrīd vēl lielāku pārstāvniecību ir guvušas nevis partijas, kuras uzskatītu, ka beidzot jāsāk dzīvot racionālāk, bet gan politiskie spēki, kuri savai tautai ir solījuši atteikšanos no teju jebkādiem samazinājumiem. Citos gadījumos šī grieķu izvēle varbūt nešķistu tik būtiska, bet šobrīd ir jāņem vērā, ka runa ir par valsti, kura līdz šim ir demonstrējusi spēju naudu aizņemties, bet ne atdot. Turklāt tieši Grieķijas kontekstā laiku pa laikam ir aktualizējies jautājums par eirozonas turpmāko dzīvotspēju. Vēl interesantāka situācija ir izveidojusies vienā no divām ietekmīgākajām ES dalībvalstīm Francijā, kuras līdzšinējais prezidents Nikolā Sarkozī burtiski uzreiz pēc vēlēšanu iecirkņu slēgšanas atzina savu sakāvi, un tādējādi jau tagad varam uzskatīt, ka nākamais šīs lielvaras galva ir Fransuā Olands. Problēma slēpjas apstāklī, ka Olands ir sociālists. Demokrātiskajā sabiedrībā politiskā situācija parasti attīstās viļņveidīgi. Proti, vispirms pie varas ir kapitālisti, kuri aizraujas ar kapitāla uzkrāšanu. Kad vēlētājiem šāda politika apnīk, viņi vēlēšanās dod priekšroku sociālistiem, lai tie varētu uzkrātos labumus pārdalīt. Savukārt, kad viss ir sadalīts, atkal tiek ievēlēti uzkrājēji kapitālisti utt. Šoreiz viss ir nedaudz citādāk, jo, redz, līdz šim pie varas esošie kapitālisti ir kļūdījušies, uzkrājumu vietā izveidojot «burbuli», kurš jau ir plīsis, un rezultātā sociālistiem nav, ko pārdalīt. Turklāt jāņem vērā, ka līdzšinējam nenoliedzami dažādas ārišķības cienošajam Sarkozī bija viena no vadošajām lomām eirozonas krīzes risināšanas jomā tandēmā ar Vācijas kancleri Angelu Merkeli. Jāpiebilst, ka pirms prezidenta vēlēšanu pirmās kārtas Merkele ļoti konkrēti norādīja - viņa vislabprātāk Francijas pirmā cilvēka postenī arī turpmāk redzētu Sarkozī. Un tas nozīmē, ka apdraudēts ir arī Francijas - Vācijas tandēms, kas politiķu aprindās jau bija ieguvis palamu «merkozī». Citiem vārdiem sakot, ir skaidrs, ka turpmākajā Eiropas ekonomiskās politikas attīstībā izmaiņas ir gaidāmas, un neskaidrais jautājums šobrīd ir par to - kurā virzienā. Diez vai Vācijai būs pieņemams sociālistiskais Eiropas attīstības ceļš, labi saprotot, ka to nekādi nevar uzskatīt par krīzes risinājuma iespēju. Tajā pašā laikā jāatceras, ka neatkarīgi no savstarpējām simpātijām un antipātijām Francijai un Vācijai ir viena kopīga problēma - lieli ieguldījumi Grieķijā, kuru zaudēšana varētu nozīmēt pārāk lielu robu abu lielvalstu un tādējādi arī visas pārējās eirozonas kabatā. Tādējādi domājams, ka šajā jomā abas minētās lielvaras būs spiests apvienot spēkus, lai panāktu vismaz kaut kādu stabilitāti Dienvideiropā.