Nav daudzas valstis, kur valdības uz to būtu spējīgas, bet Latvijas Ministru kabinets to spēj… Vispirms par kādu jautājumu spriest ašpadsmit valdības sēdēs, pieņemt konkrētu lēmumu, bet pēc tam sākt polemiku ministriju starpā par tēmu - kaut kas te nav tā, kā vajadzētu, tāpēc būtu labi atrast kādu, kam sadot pa muti. Tieši tā ir noticis attiecībā uz vērienīgāko iepirkumu konkursu atjaunotās Latvijas vēsturē saistībā ar 34 jaunu elektrovilcienu un septiņu dīzeļvielcienu iepirkumu Pasažieru vilcienam (PV) no Spānijas kompānijas CAF. Proti, pēc tam, kad ar valdības lēmumu PV vadītājam Nilam Freivaldam tika dots mandāts parakstīt konkrētu līgumu ar CAF, un viņš to arī ir izdarījis, Finanšu ministrija kaut ko klārē, ka PV šajā sakarā esot darbojies uz savu roku, neklausoties iebildumos. Turklāt Eiropas Komisija it kā esot paudusi līdzīgu viedokli, ka plānotie līguma grozījumi satur tādas būtiskas izmaiņas, kas rada nepieciešamību jauna iepirkuma konkursa veikšanai. Šajā kontekstā būtiski ir uzsvērt, ka jauno vilcienu iepirkuma kopējās izmaksas tiek plānotas 144 miljoni latu, no kuriem ES Kohēzijas fonda līdzfinansējumam vajadzētu būt 100 miljoniem latu. Protams, ES kā jau naudas piešķīrējam ir savi noteikumi tās izlietojumam, un pastāvot aizdomas, ka tie nav ievēroti, kas draud ar to, ka visi 144 miljoni latu būs jāmaksā no valsts budžeta. Tiesa gan, šāds ES pazņojums vēl nav redzēts. Pirmkārt, nav izslēgts, ka Valda Dombrovska valdība, kuras finanšu ministrs ir Andris Vilks, bet satiksmes jomu kūrē Aivis Ronis, pati kaut ko ir būtiski «salaidusi dēlī» un tagad visu atbildību cenšas novelt uz Freivaldu. Nu, vai arī mūsu ministriem mēdz būt īslaicīgi atmiņas zudumi un viņi laiku pa laikam nespēj atcerēties, kādus lēmumus paši pieņēmuši. Šādā gadījumā visa līguma summa kā atmaksājama būtu jāsadala uz valdības locekļu galvām kā sods par nolaidību.

Otrkārt, nevar izslēgt, ka valsts rīcībā nemaz nav tādas naudas, lai piedalītos jauno vilcienu projektā neatkarīgi no tā - dod ES naudu vai nedod. Proti… Joprojām nav skaidri pateikts, no kurienes tiks ņemti tie 44 miljoni latu, ko ES jebkurā gadījumā nepiešķirs, papildu 17 miljoni latu būtu vajadzīgi augsto peronu izbūvei, bet Valsts autotransporta direkcija tūlīt pēc līguma noslēgšanas paziņoja, ka tik daudz vilcienu mums nemaz nevajag, jo maršrutu skaits ir būtiski jāsamazina. Tātad nav izslēgts, ka, lai izvairītos no situācijas, ka jauniegādātie vilcieni kļūst par nekustīgiem pieminekļiem latvju politikas muļķībai, tiek mēģināts šo pasūtījumu «noraut».

Jebkurā gadījumā ir skaidrs, ka šeit var runāt par dažādiem iespējamajiem scenārijiem, interesēm un iespējamo loģiku, bet ne tādiem aspektiem kā pasažieru ērtības vai valstiska domāšana. Latvijai ir (vai varbūt - bija) visas iespējas dabūt jaunus vilcienus, par kuriem lielu daļu naudas samaksātu ES, bet mūsu politiķi ir izdarījuši visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Kurš par to atbildēs? Vajadzētu valdībai. Iespējams, atbildēs Freivalds. Visticamāk, neviens.