Laika gaitā kaut kā ir izveidojies, ka mūsu visnotaļ cienījamās kaimiņvalsts Lietuvas uzņēmēji savas problēmas ir mēģinājuši risināt uz Latvijas biznesa rēķina. Esam jau piedzīvojuši problēmas saistībā ar sieriņiem Kārums Lietuvā, vienā citā produktā ir meklētas ar kvalitātes trūkumu saistītas lietas, bet Latvijas krājbankas īpašniece, kā zināms, bija banka Snoras Lietuvā. Mēģinājumu ierobežot Latvijas produktu tirdzniecību Lietuvā vēl varētu uzskatīt par noteiktiem iekšējā tirgus aizsardzības pasākumiem. Snoras un Krājbankas gadījumā stāsts ir par avantūristu izgājienu likumsakarīgu rezultātu. Taču nupat lietuviešu nekaunība ir pārsniegusi visas robežas, vainojot bankrotējušās aviokompānijas flyLAL biznesa neveiksmēs lidostu Rīga un uzņēmumu airBaltic, prasot apķīlāt tā mantu. Fatālākais ir tas, ka vismaz pagaidām izskatās - tīri no juridiskā viedokļa flyLAL tas varētu arī izdoties. Un tas savukārt nozīmētu, ka turpmākā lidostas un arī airBaltic attīstība vistiešākajā mērā būtu atkarīga no leišu uzņēmēju labsirdības jeb, pareizāk sakot, biznesa interesēm. Un būsim atklāti - kāpēc gan lietuviešu interesēs varētu būt tas, lai attīstītos lidosta Latvijā?! Turklāt jāatzīst, ka flyLAL loģika šajā gadījumā ir vienkārši absurda. Redz, flyLAL esot nonācis problēmu jūgā tāpēc, ka airBaltic lidostā Rīga esot saņēmis būtiskas atlaides. Balstoties uz šādu apgalvojumu, varbūt vajadzētu vērsties pret vēl vienu otru Eiropā labi zināmu aviokompāniju, klāt pieķerot arī Īrijas valdību. Citiem vārdiem sakot, skaidrs, ka tas ir pamatīgs absurds! Taču, tīri no merkantilā aspekta raugoties, var saprast arī lietuviešu vēlmi biznesa jautājumus risināt uz kāda cita, proti, Latvijas rēķina. Un lielākā problēma ir tāda, ka vismaz līdz šim mēs esam ļāvušies to darīt. Kā jau minēts, ne reizi vien ir bijuši gadījumi, kad tieši lietuvieši ir pamanījušies vērsties pret Latvijas uzņēmumiem un to produktiem. Tajā pašā laikā tieši vietējiem Latvijas ražotājiem problēmas sagādā Lietuvas kompāniju visnotaļ veiksmīgie centieni šeit izplatīt savu salīdzinoši lētāko produkciju. Protams, var gari un plaši stāstīt par tirdzniecību bez robežām, par brīvo konkurenci un tamlīdzīgām lietām, tomēr jāatzīst, ka šādas Lietuvas uzņēmumu aktivitātes «iegriež» mūsu vietējiem uzņēmējiem, tādējādi perspektīvā nelabvēlīgi ietekmējot valsts taustsaimniecības attīstību kopumā. Un nav dzirdēts, ka mūsu atbildīgie dienesti būtu atbildējuši ar līdzīgām aktivitātēm, liekot saprast, ka Latvijas tirgū prioritārām ir jābūt vietējām precēm. Nav taču iedomājams, ka, piemēram, Francijas veikalos prevalētu Čīles vīni vai kādas citas valsts ražojuma siers. Un šādus piemērus Eiropas kontekstā var minēt bez sava gala, jo parasti jau valstis cenšas aizstāvēt savas biznesa intereses.Citiem vārdiem sakot, mūsu atbildīgajiem dienestiem beidzot jāsāk būtu strādāt tā, lai Latvija vismaz perspektīvā nebūtu lietuviešu biznesa neveiksmju peramais zēns. Bet pagaidām mēs varam sevi vāji mierināt ar domu, ka Lietuva cieš no poļu biznesa ekspansijas.