Pasaulē viss mainās, un aizvadīto gadu globālā krīze, tās sekas pierādīja, ka mūsdienās stabils nevar būt itin nekas. Tomēr, paskatoties uz Latvijas augstākās izglītības sistēmu, kļūst skaidrs, ka nupat minētais apgalvojums ir kļūdains. Krīze sākās, krīze beidzās, bet Latvijas augstākās izglītības sistēma reformu tā arī nepiedzīvoja. Par to, protams, runāts bez sava gala, bet nupat arī fakti, kā mēdz teikt, ir uz sejas. Runa ir par konstatēto situāciju Baltijas augstskolās, un secinājums šajā jomā ir neapskaužams. Lai gan iedzīvotāju skaits ir samazinājies visās trīs Baltijas valstīs, Lietuvā un Latvijā studējošo skaits ir sarucis, toties Igaunijā ne tikai nav samazinājies, bet pat pieaudzis. Un iemesls tam ir viens - atšķirībā no pārējām divām brāļu tautām igauņi savā augstākās izglītības sistēmā pamanījās veikt reformas. Tikmēr Latvijā šajā jomā joprojām ir ne mazums ačgārnību. Piemēram, mums jo-projām tiek dublētas mācību programmas vairākās valsts finansētās augstskolās. Sociālo zinātņu speciālistus un mediķus gatavo gan Latvijas Universitātē, gan Stradiņa universitātē, bet vispār atsevišķs stāsts ir par to, cik daudzās vietās māca ekonomistus. Tāpat nav nekādas skaidrības par to, kāpēc vienā Latgalē ir vajadzīgas divas reģionālās augstskolas - Rēzeknē un Daugavpilī. Varbūt vienīgi tāpēc, lai nodrošinātu darbu strādājošajiem abās pilsētās. Tikai šajā jomā būtu svarīgi beidzot ņemt vērā kādu aspektu. Vienā teritorijā veikalu var būt bez sava gala un tiem var nepievērst uzmanību, ļaujot, lai izdzīvo stiprākais. Savukārt augstākās izglītības mācību iestādēm nebūt nav jābūt daudzām, bet to darbs ir jāorganizē kvalitatīvi, apzinoties, ka arī augstskolas savā starpā konkurē, turklāt ne tikai par vietējiem, bet arī ārvalstu studentiem. Latvijā viss diemžēl ir pretēji. Nenoliedzami apsveicams ir izglītības ministra Roberta Ķīļa darbs, cenšoties viest vismaz kaut kādas izmaiņas Latvijas izglītības sistēmā, un ir tikai saprotams, ka visu uzreiz viņš paspēt nevar, it īpaši ņemot vērā, ka neapskaužams haoss ir pilnīgi visās jomās. Tomēr nav skaidrs viņa lēmums nepubliskot nupat veiktā Latvijas augstskolu audita rezultātus, aizbildinoties, ka tos ir apstrīdējuši šo pašu izglītības iestāžu rektori. Jāņem vērā, ka šis ir laiks, kad jaunieši izvēlas, kurās mācību iestādēs iegūt augstāko izglītību, un tādējādi viņiem būtu svarīgi zināt, kuras mācību programmas ir dzīvotspējīgas, bet kuras vienkārši nīkuļo. Ķīlim ir jāizšķiras par radikālas reformas veikšanu augstākās izglītības sistēmā. Turklāt šeit ministram būtu jāņem vērā kāds aspekts - par iespējamajiem reformas soļiem prasīt viedokli augstskolu rektoriem ir tikpat prātīgi kā valstī sarīkot referendumu, uzdodot jautājumu - vai jūs atbalstāt nodokļu sloga celšanu? Ir taču skaidrs, ka neviena augstskola, tās vadība nevēlēsies zaudēt ietekmi, darbu, ienākumus, bet šis ceļš beidzot ir jāiet, neraugoties uz atsevišķu personāliju subjektīvajām ambīcijām un interesēm.