Kur drīkst vai nedrīkst klausīties mūziku, par to nevienam neko nemaksājot - šis jautājums dažu pēdējo mēnešu laikā sabiedrībā ir kļuvis par vienu no populārākajiem, konkurējot vienīgi ar stāstiem par fotoradariem.

Turklāt atbilde ir tik banāla, cik vien iespējams - atskaņojot mūziku ārpus sava ierastā ģimenes loka, ir jāmaksā pilnīgi visos gadījumos, ieskaitot kapus. Iemesli, kāpēc tā arī netiek sodīta kapu administrācija par mūzikas atskaņošanu, piemēram, kapu svētkos, ir iespējami vairāki - policijas darbinieku neinformētība par to, ka viņiem tas ir jādara, policistu iedzimtais humānisms vai arī šajā pašā valsts iestādē strādājošo slinkums.

Pašreiz ledus šajā jomā ir sakustējies un Kultūras ministrija strādā pie tā, lai attiecīgajā likumā ieviestu grozījumus, ar kuru palīdzību būtiski tiktu pārskatīts «ierastā ģimenes loka» jēdziens. Proti, ir paredzēts noteikt, ka gadījumā, ja mūzikas translēšana notiek komerciālos nolūkos, par to būtu jāmaksā autoratlīdzība, bet, ja tā notiek nekomerciālos nolūkos - nebūtu. Diemžēl realitātē tas nozīmē, ka šo grozījumu pieņemšanas gadījumā ledus sakustēšanās notiktu tikai vienā virzienā. Proti, automātiski tiktu pateikts, ka valsts iestādēm jāmaksā nav, jo tās nekādā gadījumā nevar būt komercpakalpojuma sniedzējas, bet privātuzņēmumos situācija būtu krietni vien diskutablāka. Nu, kā gan var noteikt - apavu labotājs savā darbnīcā mūziku atskaņo tāpēc, lai būtu patīkams fons, vai arī tādējādi viņš mēģina pievilināt klientus. Pilnīgi mierīgi taču var pateikt, ka cilvēki dodas tieši pie kurpnieka Pētera tikai tāpēc, ka zina - viņa darbnīcā varēs dzirdēt Laura Reinika dziesmu Es skrienu...

Jāatzīst, ka situācija autortiesību jomā laika gaitā Latvijā ir izveidojusies neapskaužama. Savulaik likumdevējs ir pieņēmis totāli absurdu normu, pāris sabiedriskās organizācijas, balstoties uz to, pamanās paprasīt naudu pat no labdarības pasākumiem un nebūtu jābrīnās, ja drīz gribēs pārliecināties, vai nesankcionēta mūzikas klausīšanās nenotiek arī guļamistabā, bet sabiedrība tikmēr lamā mūziķus. Likumu taču pieņēma politiķi, bet mūziķi vēlas uz šīs absurdās, tomēr visnotaļ leģitīmās normas rēķina pelnīt.

Skaidrs, ka samaksas prasīšana par mūzikas klausīšanos jebkurā gadījumā ir absurda. Tomēr, ja jau politiķiem ir vēlme to visu pārdalīt komerciālajā un nekomerciālajā daļā, turpinot kasēt naudu no tiem, kam nepaveiksies, varētu jautāt - kāpēc gan tik nekonsekventa attieksme pret intelektuālo īpašumu, aizstāvot tikai mūziķus?! Vadoties no līdzšinējās loģikas mūzikas jomā, līdzīgu principu vajadzētu attiecināt arī uz preses izdevējiem. Redz, ja laikraksts ir nopublicējis interviju ar premjeru, un kāds portāls to ir pārpublicējis, varbūt vajadzētu likt, lai tas samaksā laikrakstam, konkrētajam žurnālistam un, starp citu, arī premjeram. Un maks būtu jāatver arī katram, kurš attiecīgo laikrakstu vai portālu sāk lasīt savā darbavietā. Absurds, protams, bet tieši attiecībā uz mūziku šis princips, starp citu, darbojas.