Laiku pa laikam nākas saņemt signālus no Latgales puses par to, ka uz Latvijas-Krievijas robežas kārtējo reizi izveidojušās bezcerīgas kravas automašīnu rindas, sagādājot apgrūtinošus brīžus gan pašiem to vadītājiem, gan arī attiecīgo apdzīvoto vietu iedzīvotājiem.

Skaidrs, ka universālu risinājumu straujai rindu likvidēšanai rast nav iespējams, ņemot vērā, ka runa tomēr ir par Latvijas-Krievijas, nevis, piemēram, Latvijas-Lietuvas robežu. Proti, jārēķinās, ka darbs robežas otrā pusē arī nenotiek pašā efektīvākajā veidā, bet to, kā strādā krievi, mēs pilnīgi objektīvi ietekmēt nevaram.

Tāpēc par optimālu uzskatāms savulaik pieņemtais lēmums uz Austrumu robežas ieviest tā dēvētās elektroniskās rindas. Tas ļautu vadītājiem elektroniski pieteikties robežšķērsošanai, nepieciešamo gaidīšanas laiku pavadot labiekārtotā stāvlaukumā un saņemot precīzu informāciju par to, kad pienāks kārta doties uz pārbaudi pie robežsargiem un muitas darbiniekiem. Rindas tādējādi, protams, likvidētas vai mazinātas netiktu, bet tās tiktu padarītas civilizētas. Idejas līmenī viss izklausās ļoti labi, taču problēma slēpjas apstāklī, ka «apsolīt» un «izdarīt» ir divi pilnīgi dažādi jēdzieni, it īpaši, ja runa ir par Latvijas valsts aparātu.

Redz, šai elektronisko rindu sistēmai mūsu valstī vajadzētu sākt darboties šā gada 1. jūlijā, tātad jau faktiski tūlīt. Savukārt paveiktā darba apjoms šajā jomā ir tāds, ka par taustāmu rezultātu nekādi nevar runāt. Atrunas gan nav īpaši oriģinālas - rindas nedaudz samazinājušās, nav jau, kur steigties, jāpaskatās, kā šī elektroniskā sistēma strādā kaimiņos Igaunijā un tad... Starp citu, lai cik apnicīga jau nebūtu kļuvusi Latvijas salīdzināšana ar Igauniju, jāteic, ka tur šajā sakarā viss ir normāli - elektroniskā sistēma ieviesta, braucamā daļa nav aizņemta ar automašīnām, stāvlaukumi aprīkoti ar tualetēm un bezvadu internetu.

Ieganstus, kāpēc kaut kas nav izdarīts, var atrast vienmēr, taču šoreiz vairāk gan izskatās pēc prastas muļļāšanās. Bet varbūt kādam vienkārši nav izdevīgi, ka šis robežšķērsošanas process kļūst saprotams, ka rindas kārtību nosaka elektroniskā sistēma, nevis, kā mēdz teikt, cilvēciskais faktors, kas sevī nereti mēdz ietvert arī koruptīvas attiecības, vienam vai otram auto virzību uz priekšu paātrinot. Ir jau zināms, ka fotoradaru uz ielas nevar pierunāt šoreiz sodiņu nepiemērot. Līdzīgi būtu ar elektronisko tablo uz robežas - to nevar piekukuļot, panākot, lai kravas automašīna X varētu šķērsot robežu jau pēc 20 minūtēm, nevis nākamajā dienā - tas vienkārši fiziski nav iespējams.

Jāpiebilst gan, ka šī nebūt nav vienīgā joma, kurā kaimiņvalstis ir bijušas vairāk pretimnākošas saviem uzņēmējiem, saprotot, ka valsti ir iespējams uzturēt no viņu maksātās nodokļu naudas. Piemēram, pagājušajā nedēļā DB jau rakstīja, ka kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva jau ir atvieglojušas metāllūžņu tirdzniecību biznesam, bet Latvija tikmēr vēl domā - kā, kāpēc, kas būs vai nebūs...