Vai ir iespējams saņemt naudu, nedarot gandrīz neko? Šāds jautājums droši vien ir nodarbinājis daudzu prātus, un pats paradoksālākais, ka atbilde uz to ir pozitīva - jā, ja vien personas īpašumā ir nonākusi lauksaimniecībā izmantojama zeme un vienīgais, ko ir plānots ar šādu īpašumu darīt, ir appļaušana pāris reižu gadā.

Citiem vārdiem sakot, pilnīgi absurdā kārtā ES par normālu tiek uzskatīta situācija, kad tā dēvētie dīvānzemnieki saņem atbalsta maksājumus. Tas ir likumīgi, bet negodīgi! Šajā kontekstā apsveicama ir Zemkopības ministrijas iecere panākt, ka no pašreizējiem 30% līdz 70% tiktu palielināts slieksnis, no kura zeme tiktu uzskatīta par apstrādātu.

Doma vienkārša: ja tiktu atzīts, ka zemes apstrādes līmenis ir vismaz 70% apmērā, nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) būtu jāmaksā salīdzinoši mazāks nekā tad, ja minētais slieksnis netiktu sasniegts. Redz, lai sasniegtu 30% līmeni, daudzos gadījumos tiešām pietiek vien ar zāles appļaušanu. Savukārt, lai sasniegtu 70% slieksni, jau būtu kaut ko jāsāk arī reāli ražot. Vai, ieviešot šādu normu, tiktu panākts, ka pašreizējie dīvānzemnieki pēkšņi ķertos pie arkliem, ecēšām un lemešiem? Diez vai. Toties tas veicinātu lauksaimniecībā izmantojamo zemju nonākšanu pie reāliem apsaimniekotājiem.

Nav noslēpums, ka zemju īpašumi gan Latvijā, gan arī mūsu kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā ir visnotaļ iekārojami objekti dažādiem, tostarp ārvalstu investoriem savas naudas ieguldīšanai ar cerību kaut kad nākotnē nopelnīt. No vienas puses, tādējādi pozitīvi izskatās mūsu spēja piesaistīt investīcijas. Protams, ne ražojošajā sektorā, bet vismaz attiecībā uz nekustamajiem īpašumiem. No otras puses, valsts tautsaimniecībai kopumā no šādu investīciju ieplūšanas ir minimāls labums. Tādējādi iecere likt viņiem vismaz maksāt lielākas naudas summas NĪN veidā ir pareiza. Vieni tādējādi lielākā apmērā papildinās valsts kabatu, citi - nolems pārdot tiem, kas grib attīstīt ražošanu. Tajā pašā laikā jāteic, ka likumdošanai šajā jomā vajadzētu kļūt vēl progresīvākai.

Vismaz apspriešanas vērts būtu jautājums par to, vai dīvānzemniekiem jāsniedz vispār jebkāds finansiāls atbalsts. Protams, Zemkopības ministrijā pastāv viedoklis, ka vismaz minimālam atbalstam ir jābūt tāpēc vien, lai lauki tiktu appļauti un netiktu galīgi aizlaisti. Tomēr šajā kontekstā jāatgādina, ka, piemēram, ēku īpašniekiem nevienam pat prātā nenāk maksāt jebkādus atbalsta maksājumus savu īpašumu uzturēšanai kārtībā. Vēl jo vairāk - nerūpējoties par savu namu, tā īpašniekam var nākties rēķināties ar finansiālām sankcijām no konkrētās pašvaldības puses. Tad kāpēc būtu jāsaglabā šāda veida dubultmorāle attiecībā uz dažādu veidu īpašumu saimniekiem? Var jau saprast, ka vismaz daļa ietekmīgo ES valstu neko nevēlas mainīt šajā jomā, tādējādi saudzējot savus lieldīvānzemniekus. Tomēr jāatceras, ka lielā mērā būtisks ir jautājums par to, cik efektīva līdz šim vispār ir bijusi Eiropā īstenotā ekonomiskā politika.