Ja valsts ir ieinteresēta peļņas gūšanā no eksportspējīgu produktu pārdošanas, tai jāatrisina jautājums, kas saistīts ar unikālo zinātniskajos institūtos radīto produktu patentēšanu, tā intervijā DB norāda jaunievēlētais Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) prezidents Ojārs Spārītis.

Kādus redzat sava darba mērķus, sākot strādāt LZA vadītāja amatā?
Mani mērķi šajā gadījumā būs tieši tādi paši, kādi tie jau ir LZA. Es mēģināšu nostiprināt LZA autoritāti un lomu sabiedrībā, izglītības un zinātnes politikas izstrādes laukā, veicināšu LZA ekspertu lomas pieaugumu valstiski nozīmīgu projektu vērtējuma jomā un noteikti vēlēšos, lai mani kolēģi aktīvi piedalās arī zinātnes attīstības virzienu prognozēšanā. LZA kopš 1992. gada reformas ir kļuvusi par personālo akadēmiju, un zaudējusi valsts izpildvaras un ekonomiskās plānošanas funkcijas. Šobrīd Akadēmija vairāk ir jūtama kā padomdevēja institūcija, taču padomos, kā zināms, bieži vien var neieklausīties, tos var nedzirdēt. Šobrīd LZA priekšgalā ir trīs vilcēji – Tālavs Jundzis, Juris Ekmanis un es, un katrs ar  savu konkrēto pieredzi mēs varam nosegt konkrēto zinātnes nozaru sektoru, padarot  Akadēmiju kareivīgāku un sabiedrībai saprotamāku, lai cilvēki Latvijā nedomā, ka LZA atrodas kaut kur ļoti tālu un atrauti no pārējās dzīves.

Ko bijāt domājis ar jēdzienu «kaujinieciskāka» LZA?
16. septembrī biju Briselē, sanāksmē, kurā tiekas ES valstu zinātņu akadēmiju vadītāji, kuri kopā veido tā dēvēto Zinātnes konsultatīvo padomi. Šo respektablo auditoriju uzrunāja Eiropas Komisijas komisāra Žozē Manuela Barrozu padomnieki zinātnes jautājumos. Dažādās sarunās, diskusijās būtībā tika definēti ES zinātnes stratēģiskie virzieni, ļaujot noprast, ka katrai zemei ir ejams savs ceļš, apzinoties tās ekonomisko, intelektuālo un arī bioloģisko īpatsvaru. Viens no pirmajiem secinājumiem bija – zinātnieku elitei vajadzētu agresīvāk, sinerģiskāk sadarboties ar politiku, ar valstu vadītājiem. Būtiski ir panākt, lai politiķi kā pasūtītāji izpildvarai nedzīvo hermētiskā vidē un neuzspiež valdībai savtīgus plānus vai ierobežotu skatu uz zinātni. Zinātniekiem dialogā ar politiķiem jādefinē, kas vajadzīgs valsts pastāvēšanai,  kādi starpposmā starp izglītību un ekonomiku ir zinātnei. Eiropas vadošo struktūru vadītāji norādīja, ka zinātniskajai elitei nākas ambiciozi meklēt dialogu ar politiku. Tas nenozīmē, ka zinātniekiem par katru cenu jāstājas partijās, bet ir jāmeklē sarunu iespējas ar partiju līderiem, ar valdības vadītājiem, ar visām varas struktūrām.

Gaidāt valsts pasūtījumu?
Valsts pasūtījums zināmā mērā jau tiek realizēts, jo LZA piešķirtais ikgadējais budžets satur nelielu valsts pasūtījumu. Te runa, protams, ir par noteiktu zinātniskās kvalifikācijas atestācijas darbu, doktora darbu vērtēšanu, zinātnisko projektu ekspertīzēm, dalību Latvijas Zinātnes padomē, Augstākās Izglītības padomē, lemjot arī par finansējuma jautājumiem zinātniskiem projektiem, izglītības mērķiem utt. Taču šis pasūtījums noteikti varētu būt lielāks. LZA vajadzētu kļūt par institūciju, kura visadekvātāk spēj novērtēt dažādo investīciju projektu jēgu, un būt par līdzekļu pārdalītāju tām Latvijas institūcijām, kuras ir pierādījušas savu eksportspējīga produkta ražošanas spēju. Tātad LZA šobrīd ir gatava uzņemties  lielākas funkcijas, nekā tās, no kurām 1992. gadā tā ir atteikusies.

Diskusijas par zinātnes attīstību Latvijā allaž ir bijušas saistītas ar nepietiekamo finansējumu šim mērķim. Kādu redzat galveno problēmu šajā jomā? Un kādus iespējamos risinājumus?
Nebūšu oriģināls vaidos, ka nepietiekams finansējums radās laikā pēc 2008. gada, kad manā augstskolā – Latvijas Mākslas akadēmijā, tāpat kā pilnīgi visās augstskolās, budžets tika apgriezts par 50%, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, kad neatkarīgās Latvijas pastāvēšanas laikā vienīgo reizi bija rasti finanšu instrumenti attīstībai. Ja šobrīd izglītības iestāde strādā tikai ar pusi no nepieciešamā finansējuma, pedagogi strādā par pusi no 2008. gada algām, tādēļ rodas jautājums – kādu ražīgumu, programmu kvalitāti,  studiju daudzveidību un novitāti IZM vēlas sagaidīt no pusbadā mērdētas nozares?! Paldies ekspertiem par saprātu – Mākslas akadēmijā visas programmas ir akreditētas un labi novērtētas, un tas ir panākts ar nežēlīgu cilvēkresursu ekspluatāciju, bet kādu attīstību IZM vēlas ieraudzīt, ja līdzekļu dažkārt trūkst pat eksistencei un līdzīga aina ir arī citām augstskolām. Tieši tas pats ir arī zinātnei – katastrofāli samazinoties finansējumam, nebija iespējams piedalīties Eiropas projektus, jo nebija līdzfinansējumam nepieciešamā bāzes finansējuma. Līdz naudas apgriešanai Latvijas zinātne vēl dzīvoja no Eiropas struktūrfondu un Kohēzijas fonda pienesuma, kas summā divkārši pārsniedza Latvijas valsts investēto naudu. Tas nodrošināja attīstību. Taču, ja valsts nenodrošina pat pašfinansējuma daļu, tad nevaram cerēt uz ES finansējumu un attīstīties tālāk.

Nav naudas, par ko piesaistīt Eiropas līdzekļus?
Tieši tā! Rezultātā vairākas zinātnes nozares ir pamirušas un nolemtas lēnai nāvei. Šo elementāro patiesību nesaprot ne Izglītības un zinātnes, ne Ekonomikas ministrijās, ne arī valdībā kopumā. Nākamajā 2013. gadā arī uz attīstību nav ko cerēt, jo zinātnei valsts budžetā ir atvēlēts tikpat daudz naudas, cik 2012. gadā, respektīvi – kopš 2009. gada apgrieztais budžets bez cerības uz pieaugumu. Varbūt ar neatlaidīgu pārliecināšanu un lobismu kaut ko izdosies panākt 2014. gadam.
Atgādināšu nelaimīgo 1992. gadu, kad zinātnes administrējošo un ekonomiku virzošo funkciju politisku motīvu vārdā valsts izpildvara atņēma LZA un pārlika uz ministriju ierēdņu pleciem. Rezultātā līdzekļi zinātnei tika piešķirti pēc budžeta pārpalikuma principa, vadoties pēc liberālās ekonomikas principa – lai zinātne izdzīvo un pelna kā prot. Tas bija traģiskākais solis valsts attīstībā, kad izpildvara pati sāka teorētiski noteikt ražotspējīgas un izdzīvot spējīgas nozares. Kopš tā laika valdībai ar zinātniekiem nav bijis dialoga, nav ticis izveidots zinātnes attīstības modeli, kurš būtu saskaņots ar cilvēkresursiem, pasūtījumu izglītībai, darba tirgus analīzi, ražošanas jaudām un vīzijām to palielināšanai. Es piekrītu izglītības ministra Roberta Ķīļa idejām, kas paredz koncentrēt izglītības un zinātnes resursus labākas kvalitātes vārdā, atbalstīt progresīvākās mācību programmas un reducēt vājākos posmus gan izglītībā, gan zinātnē. Viņš gan ir sakūlis ūdeņus tik spēcīgi, ka viļņi ir sākuši velties pāri viņa paša galvai, taču šajā kņadā, kurā ir pietiekami daudz demagoģijas un apvainojumu, beidzot ir pievērsta uzmanība izglītības trūkumiem, nozaru proporcijām. Arī tas, kā tiks sadalīts finansējums zinātnei noteikti būs jādefinē kopā ar zinātnes politiku, kas valsts mērogā tā arī nav izstrādāta. Izpildvaras nekompetences un ekonomiskā liberālisma vietā ir jāliek zinātniski pamatots valsts un sabiedrības attīstības plāns, kura īstenošanā politiskajai varai būtu jākooperējas ar zinātni.

Cik pareizs, jūsuprāt, ir tas virziens, kurā šobrīd strādā Izglītības un zinātnes ministrija jeb, pareizāk sakot, izglītības un zinātnes ministrs?
Reformu politika, ko mutiski pauž ministrs, nav dzimusi vienīgi viņa galvā. Prasība pēc strukturālām pārmaiņām ir apzināt kā nepieciešamība jau divus vai trīs gadus,  tikai Ķīlis ir šo reformu jautājumu pacelt kā kaujas karogu. Virziens ir pareizs, bet izvēlētā taktika, kura paredz daudz ko no sasniegtā noārdīt, negūst atbalstu reformu subjektā – augstskolās, nedz arī valdības koalīcijā. Šobrīd izskatās, ka koalīcijas partneri ļauj ministram vienam pašam sistiem kā putnam būrī, noskatoties, kas notiks. tālāk. Protams, viņš apdauzīs knābi!

Kuras jūs pats uzskatāt par prioritārajām nozarēm Latvijā?
Man redzējums ir pastarpināts ar dokumentiem, ar kuriem aprites kārtā esmu iepazinies. Valsts ekonomika gaida pieaugumu, kas vairāk saistīts ar nozarēm, kurās Latvija ir īpaši spēcīga. Un mūsu zinātniskās institūcijas ir pierādījušas, ka spēj radīt eksportspējīgu intelektuālo produktu. Turklāt mūsu gadījumā šīs nozares ir tās, kuru izaugsme saskan ar Briseles uzstādījumu. Viena no šādām jomām ir enerģētika. Te runa ir par vēja enerģiju, par alternatīvās enerģijas avotiem. Akadēmiķa J. Ekmaņa vadībā ir izstrādāta programma inovatīvās enerģijas resursu ieguvei un izmantošanas tehnoloģiju modelēšanai. Darba gaitā ir izveidota Latvijas valdošo vēju ātruma karte gaisa kustībai 20 līdz 50 metru augstumā virs zemes, īpašu vērību pievēršot rietumu krastam. Svarīgi, ka tādi pasūtītāji kā Latvenergo, Rīgas Siltums, SIA Jauda, Daimler un citi ir ieinteresēti zinātniski inovatīvo pētījumu rezultātos un kļuvuši par to atbalstītājiem.

Noteikti pieminama ir medicīnas doktora Valda Pīrāga vadībā izstrādātā pētījumu programma jaunu profilakses līdzekļu izstrādei aterosklerozes, diabēta diagnostikas metožu un ārstniecības līdzekļu izstrādei, kas nozīmē zinātnieku pūles sabiedrības veselības uzlabošanā, demogrāfiskā stāvokļa stabilitātes nodrošināšanā. Te ir runa arī par vēža apkarošanu, par pasākumiem šīs slimības metastāžu ierobežošanai. Negribu izlikties zinošāks, nekā esmu, bet redzu, ka tā ir sabiedrības veselības aizsardzībai akūti nepieciešama zinātniskā investīcija.

Gribu pieminēt arī valsts pētījuma programmu Nacionālā identitāte, kuras vadītājs ir akadēmiķis Jānis Stradiņš. Tās projektu ietvaros tiek veikti pētījumi par tēmām Latvieši un Latvija, Nacionālā un eiropiskā identitāte, Valoda – nacionālās identitātes pamats, Latvijas vēsture, sociālā atmiņa un identitāte un vairākām citām – pavisam 12 tematiskās sadaļās. Šīs programmas turpinājums arī pēc 2014. gada ir eksistenciāli nepieciešams, lai dotu sabiedrības dzīvotspējai nepieciešamo enerģiju.
Latvijas zinātnieki turpina attīstīt mūsu zemei tradicionālās zinātnes nozares, kas spēj nodrošināt pētījumiem augstu kvalitāti. Tās ir lauksaimniecības nozaru programmas, kurās izstrādātie pētījumi paver jaunas tehnoloģiskas iespējas meža kopšanā, racionālu koksnes izmantošanas un apstrādes metožu atklāšanā. Latvijas Lauksaimniecības Universitāte ir mājvieta pētījumiem pārtikas tehnoloģiju jomā, izzinot dažādas ar pārtikas uzglabāšanu saistītas iespējas, piemēram, nezaudējot vitamīnus un barības vērtības, neizmantojot kaitīgus konservantus. Valsts pētījumu programmu uzmanības lokā ir arī ģeoloģijas jautājumi, neaizmirstot, ka Latvijas zemē atrodas kaļķakmens, grants, kūdras un māla iegulas, ko inovatīvi pārstrādājot iegūstami materiāli kā lauksaimniecībai, tā arī ēku būvniecībai, ceļu būvei un citām praktiskām nozarēm.

Ne vienā vien valstī ir ierasta situācija, kad, tēlaini sakot, zinātniekam aiz muguras stāv dažādu kompāniju menedžeri, lai redzētu, kas tiek izgudrots, to pārķertu, un tad pelnītu tālāk, finansējot tā attīstību. Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā zinātnes šāda zinātnes menedžmenta faktiski nav, un veidojas situācijas, kad varētu attīstīt kādu izgudrojumu tālāk, bet naudas tam nav?
Ja valsts ir ieinteresēta eksportspējīgu produktu pārdošanā un peļņas gūšanā no tā, tai ir jāpalīdz unikālo zinātniskajos institūtos radīto produktu patentēt, un, varbūt, pat iespēju robežās atbalstot uzņēmējus jaunu ražotņu izveidei. Ja valsts nāks pretī zinātnisko izstrāžu autoriem, apmaksājot patentus, gaidīto peļņu nesošā produkta ražošana paliks mūsu pašu zemē. Varu to ilustrēt ar piemēru no dārzkopības. Citu zemju izveicīgie uzņēmēji siro pa Latviju un uzpērk no privātajiem selekcionāriem gadiem ilgi audzētus selekcijas produktus, kurus mūsu pašu entuziasti apgrozāmo līdzekļu trūkuma dēļ nav spējīgi laist tirgū. Tad nu par dažiem desmit tūkstošiem iegādātie hibrīdi biznesam labvēlīgākā zemē tiek sertificēti, pavairoti un laisti tirgū, atnesot tos miljonus peļņas, no kuras mūsu valsts atsakās. Aizbraucot pie sevis, viņi uztaisa peļņu par miljoniem. Ietaupot laiku un investīcijās tehnoloģijā ārzemnieki par simbolisku maksu uzpērk gatavu produktu, kura radīšanā Latvijas cilvēki ir ieguldījuši daudzu gadu darbu. To pašu pasaules lielie koncerni dara ar mūsu zinātniskajiem institūtiem – zinot, ka mūsu zinātnieki prot kvalitatīvi strādāt, par sviestmaizi veic pasūtījumus, saņem izstrādi, patentē to kā savu produktu un pelna miljardus. Latvijai šī ir muļķības un nabadzības dēļ garām palaista iespēja. Žēl, ka izglītības un zinātnes un ražojošo nozaru  ministri kopā ar premjeru neķeras pie reāliem atbalsta soļiem zinātniskās un saimnieciskās darbības sazobes organizēšanā   un ar sakārtotu likumdošanu neveido Latvijas veiksmes stāstu. Iespējams, ka LZA var būt koordinācijas vieta, sava veida birža spējīgāko zinātnieku atbalstam un viņu iepazīstināšanai ar uzņēmējiem. Te iespējams veidot sazobi starp biznesu kā pasūtītāju un zinātnieku kā intelektuālā produkta īpašnieku

Bieži tiek lietots jēdziens «Latvijas nokia», kas droši vien vairs nav veiksmīgākais piemērs, ņemot vērā, kādas problēmas piemeklējušas Somijas kompāniju Nokia. Un tomēr – ko jūs redzat, kā tā dēvēto Latvijas nokia?
Ir noteiktas sfēras, kurās es ceru sagaidīt Latvijas nokia dzimšanu. Var minēt dažādus piemērus saistībā ar cietvielu fiziku, medikamentu ražošanu utt. Tur netrūkst nedz ideju, nedz iestrāžu, bet patentu nav vai to ir par maz. Perspektīva ir koksnes apstrāde un produkcijas veidošana. Nevis pārdodot uz ārzemēm neapstrādātus baļķus, bet gan taisot Ikea mēbeles Latvijā. Mums ir svarīgi apstrādāt Latvijas izejvielas, pieliekot tām pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Pārtikas rūpniecības nozarēs ekoloģiski tik zaļai zemei kā Latvijai, ir lielas iespējas piedāvāt tīru pārtiku. Zinu, ka pasaulē ir liels piena pulvera deficīts – pēc tā ir pieprasījums gan Austrālijā, gan Ķīnā. Ja būs iespējams atrisināt loģistiku, pārtikas ražošana nesīs peļņu.

Kādu redzat šā brīža ekonomisko situāciju Latvijā?
Valdībā tiek runāts, ka krīze ir pārvarēta, bet tā ir pārvarēta tikai uz ierēdņu rakstāmgalda, bīdot tabulās skaitļus un ievācot valstī lielākos nodokļus no ierēdņu algām. Sabiedrības līmenī palēcienu no bedres dibena vēl nejūt. Mēs esam pazaudējuši mazo ražotāju, jo viss ticis orientēts tikai uz lielo liberālo tirgu. Mazajiem ražotājiem ir žņaugts ciet kakls ar nodokļu politiku un dažādiem citiem apgrūtinājumiem un viņš šo valsti ir pametis, aizbraucot par kalpu uz citu zemi, kura gan nav viņa dzimtene, bet kur par tikpat sūru darbu kā mājās, viņa maize ir baltāka. Divdesmit neatkarības gados mūsu ekonomiskā situācija ir sadrupināta fragmentos un valsts mērogā sadalīta nevienmērīgi. Ekonomika rāda vienu ainu, ja cilvēks mīt kādā no Latvijas lielajām pilsētām, bet pavisam citādi, ja viņš dzīvo Liepājas rajona  Gramzdā vai Indricā pie Krāslavas. Kad šī vai nākamā valdība sapratīs, ka gara nabadzība ir saņemt samaksā tikai pieticīgus nodokļus, bet pazaudēt mežus un stratēģiskas izejvielas pārdodot jēlkoksni, vai atdodot citu zemju uzpircējiem Latvijas mežus, kūdras un dolomīta iegulas? Lielo pilsētu ekonomiku „silda” ražotnes, ostas, gāzes vai naftas termināļi, tranzīts, bet kas iedvesīs dzīvību lauku klajumos, mazajās pilsētiņās, kur mīt tikai vecmāmiņas un kā inkubatorā audzina mazbērnus, kas paugušies mainīs dzimtās mājas pret darba vietām tur,kur tādas būs? Latvijas zinātnei un valsts pārvaldei stratēģiskā līmenī ir jādefinē savs iespējamais industriālās attīstības ceļš, tāpat nav jāpalaiž garām iespēja attīstīt ar investoriem veidotus  uzņēmumus, bet tajā pašā laikā jārada sociāli komfortabli apstākļi vidējam un mazajam biznesam, lai ataudzētu zaudēto sabiedrības vidējo slāni. Pēc bezsaimnieciskā liberālisma ir vajadzīga valsti bagātinoša tirgus ekonomika, valsts kapitālisms. Ārējie eksperti neveicinās nedz mūsu sasniegumus, nedz arī objektīvi izvērtēs mūsu potences. Pat ES sistēmā visas zemes viena otrai ir konkurentes. Tāpēc katrai valstij pašai ir jāinvestē savā zinātnē, izglītībā, kultūrā un jādomā par savas zemes iedzīvotāju labklājību, veselību, sociālo komfortu un pamatvērtībām. Ja valsts ar ekonomikas attīstības programmām kardināli nostāsies ar seju pret vietējo ražotāju, vidējo un mazo uzņēmēju, kurš ražo reālu un vajadzīgu produktu mūsu diviem miljoniem iedzīvotāju, tad šāda valsts gūs savu pilsoņu cieņu.

Vai, jūsuprāt, Latviju var uzskatīt par veiksmes stāstu?
Atbildēšu ar latvietim raksturīgi piesardzību – mums visiem ir gribējies labāk, bet kaut kā nav sanācis. Mēs izskatāmies ne tik slikti, kā paši par sevi domājam un izsakāmies. Taču šajā pastāvīgajā neapmierinātībā iekšā ir motors, un, lai tas darbojas