Eiropas ministri piekrīt integrācijai banku savienībā;

šis process neizbēgami ietekmēs arī Latviju

Banku savienība būs Eiropas Savienības (ES) realitāte no 2014. gada marta, liecina reģiona finanšu ministru šīs nedēļas vienošanās. Minēto savienību daudzi eksperti jau nosaukuši par lielāko Eiropas integrācijas ideju, kas tiks realizēta kopš vienotās valūtas ieviešanas.

Tiek paredzēts, ka Eiropas Centrālajai bankai (ECB) tiks piešķirtas lielākas tiesības – tā tieši uzraudzīs lielākās eirozonas bankas (un bankas ES valstīs, kas piekrīt iestāties šajā savienībā) un varēs iejaukties arī mazāko reģiona banku regulēšanā, ja būs tāda nepieciešamība. ECB varēs likt bankām palielināt kapitālu un vajadzības gadījumā pat slēgt nedrošas bankas. Minētajai sistēmai var pievienoties arī valstis, kas nav eirozonā, bet ir ES sastāvā. Līdz ar šo lēmumu skaidrs ir tas, ka pagaidām ES politiķi lēmuši virzīties ciešākas integrācijas virzienā. Tiesa gan, banku savienības pamata izveidošana ir tikai pirmais solis. Nākotnē šo projektu virzīt, iespējams būs grūti, jo ES valstis ir pārāk atšķirīgas un to iedzīvotāju vidū pieaug kopējās valūtas skepticisma idejas. Jau rakstīts, ka šo lēmumu var vērtēt no dažādām pozīcijām. Viena ir, ka tas palielina finansiālo stabilitāti, jo problēmu risināšanā būs vienota pieeja. Savukārt otrs ir, ka ciešāka savienība ar laiku nozīmēs nacionālo pilnvaru zaudēšanu un varbūt – lielāku birokrātiju. Piemēram, banku galvenais uzraugs tiks stūrēts no tālās Frankfurtes.

Ir neskaidrības

Pagaidām gan vēl joprojām nav skaidrs, vai banku uzraudzību ECB pilnā mērogā spēs realizēt jau no 2014. gada. Tiek pieļauts, ka centrālajai bankai sagatavošanās darbiem būs nepieciešams ilgāks laiks – kā nekā jāveido atsevišķa, milzīga nodaļa ar jaunām pilnvarām. Tāpat pastāv potenciāls interešu konflikts starp ECB pienākumiem. Tradicionālais ir monetārās politikas realizēšana, kur galvenais bankas uzdevums ir iegrožot inflāciju. Savukārt, ja ECB pastiprināti būs jārūpējas par banku uzraudzību (veselību), var būt vērojama vēlme ilgāk zemos līmeņos turēt eiro procentlikmes. Katrā ziņā ECB banku uzraudzības nodaļās būs sava vadība, kura savukārt būs atbildīga ECB valdei.

Jāpiebilst, ka jaunais banku savienības skelets lielā mērā izveidots, pieskaņojoties Vācijas iegribām. Tiek lēsts, ka ECB tiešā uzraudzībā būs aptuveni 200 reģiona bankas (no 6 tūkst.), bet mazās bankas turpinās uzraudzīt nacionālie regulatori. Tieši Vācija visvairāk iebilda to, ka ECB būs uzraugs pilnīgi visām reģiona bankām. Tāpat banku savienības darbošanās sākums atlikts uz vēlāku termiņu, kas nomierinājis Vācijas politiķus, ka šai valstij drīzumā būs jāmaksā papildu rēķins par perifēro valstu banku sektora problēmām. Nākamie banku savienības soļi ietver vienošanos – kas notiks kādas bankas bankrota gadījumā. Savienības plāni liecina, ka, jaunajam aparātam sākot darboties pilnā apmērā (tātad pēc 2014. gada, kas nerisina potenciālās šāda veida problēmas īstermiņā), vajadzības gadījumā reģiona bankas tiešā veidā varēs saņemt palīdzību no Eiropas glābšanas fonda (nacionālās valdības iesaistot daudz mazākā mērā). Tāpat vēl tālākā nākotnē būs jāatrisina, kā tiks garantēti noguldītāju depozīti bankās (šajā ziņā atkal lielāko uztraukumu pauž Vācija).

Šajā pašā laikā finanšu ministri norādījuši, ka tām valstīm, kas nav eirozonā dos lielākas iespējas apstrīdēt lēmumus, ko pieņem ES banku regulators. Likumus varēs apstrīdēt arī tās ES valstis, kas banku savienībā nepiedalīsies (Apvienotā Karaliste, Zviedrija, Čehija). Tas nozīmē, ka ceļš uz priekšu būs bedrains (gaidāmi daudzi mediācijas procesi). Viss lēmumu kopums vēl jāapstiprina Eiropas Parlamentam.

Ietekmēs arī Latviju

Ņemot vērā, ka banku uzraudzības mehānismu plānots ieviest 2014. gada martā, arī lielākās Latvijas bankas var nonākt uzrauga redzeslokā. Ja Latvija 2014. gadā pievienosies eirozonai, tad trīs lielākās bankas varētu tikt pakļautas ECB tiešajai uzraudzībai – Swedbank, SEB un Nordea Bank Finland Plc. Latvijas filiāle (tiek iekļauta automātiski kā eirozonas bankas filiāle) un, iespējams, arī ABLV Bank, norāda Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētājs Kristaps Zakulis,  piebilstot – ja Zviedrija tajā brīdī neiesaistās vienotajā uzraudzības mehānismā, tad sadarbībā par pārrobežu jautājumiem attiecībās ar Zviedrijas finanšu uzraudzības iestādi ECB uzņemas līdzšinējo FKTK lomu.

«Nacionālajām kompetentajām iestādēm makrouzraudzības instrumentu izmantošanā un kredītiestādes licences izsniegšanas un anulēšanas procesā ir atvēlēta būtiska loma,» norāda K. Zakulis, uzsverot, ka tās pilnībā paliek atbildīgas par naudas atmazgāšanas novēršanas jautājumiem, finanšu instrumentu tirgus likumdošanas ievērošanu un citiem banku darbības aspektiem. Eiropas banku iestādei saglabājas pilnvaras izstrādāt vienoto regulējumu un strādāt pie uzraudzības prakses konverģences. Tomēr piedāvātie kritēriji nodrošina līdzsvaru starp uzraudzības centralizāciju un praktiski īstenojamu mehānismu šādas uzraudzības realizācijā, uzsver K. Zakulis.

«Jāņem vērā, ka būtisks banku savienības aspekts, pat būtiskāks par vienoto uzraudzību, ir vienota sistēma grūtībās nonākušu banku sanācijai vai likvidācijai,» uzsver Nordea bankas vecākais ekonomists  Andris Strazds, piebilstot, ka vienošanās par šādas sistēmas izveidošanu politiķiem būs jāpanāk jau tuvākajā nākotnē. Tieši šādas sistēmas izveide, pēc eksperta domām, ir eirozonas mazāko dalībvalstu interesēs. Ja šāda sistēma būtu pastāvējusi jau 2008. gadā un Latvija būtu bijusi tās sastāvdaļa, Parex bankas krahs būtu radījis daudz mazāk problēmu, skaidro eksperts. Tāpat šāda sistēma būtu palīdzējusi eirozonas dalībvalstīm Īrijai un Spānijai finanšu krīzes laikā, novēršot iespēju, ka banku sektora problēmas kļūst tik nopietnas, ka sāk apdraudēt attiecīgās nacionālās valdības maksātspēju.

Pirmais solis

Tomēr finanšu sektora sakārtošanai nāksies veltīt vēl vairāk darba, norāda eksperti. «Šāda centralizētā uzraudzība ir mērķēta uz to, lai nākotnē būtu mazāks risks saskarties ar līdzīgām problēmām finanšu sektorā, kā tas bijis iepriekšējos gados, un ar šādu uzraudzību vēl nebūs līdzēts, lai atrisinātu atsevišķu eirozonas valstu banku sektora problēmas,» uzsver SEB sociālekonomikas eksperts Edmunds Rudzītis, skaidrojot, ka faktiski tas ir tikai viens no pirmajiem un nepieciešamajiem soļiem banku savienības virzienā. Lai arī lielāka kontrole un uzraudzība var pasargāt no iespējamiem satricinājumiem, jāatceras, ka uzraudzības prasību pastiprināšanās nozīmēs arī papildu izmaksas, līdz ar to nākotnē varētu palielināties kapitāla cena un sadārdzināsies pieejamie finanšu resursi. Tas nozīmē, ka finanšu resursu sadārdzināšanos nākotnē sajutīs arī uzņēmumi un mājsaimniecības. Ietekme uz Latviju varētu būt gan tieša, gan pastarpināta, uzskata eksperts, skaidrojot, ka, ja Latvija pievienosies eirozonai, tas nozīmēs, ka valsts lielākās komercbankas automātiski nonāks vienotajā uzraudzības mehānismā, savukārt finanšu resursu sadārdzināšanās uzraudzības prasību pieauguma dēļ var būt arī tajā gadījumā, ja valsts nav eirozonā.