Saeimas «melnajā caurumā» pazudušas pirms deviņiem mēnešiem rosinātās izmaiņas Mikrouzņēmumu nodokļa likumā, kas paredzēja diferencēt likmi atkarībā no apgrozījuma; uzņēmējus gaida likmes kāpums no pašreizējiem 9% līdz 11%

Mikronodokļa maksātāji ir pārsteigti un vienlaikus sašutuši par parlamentāriešu rīcību, proti, pagājušā gada 19. decembra Saeimas sēdē komisijām tika nodoti grozījumi Mikrouz­ņēmumu nodokļa likumā, bet tālāk nekas nav sekojis – nedz diskusijas, nedz virzība parlamentā. Izmaiņas paredzēja, ka 9% likme tiek saglabāta, nodarbinot piecus darbiniekus un apgrozījumam esot līdz 100 tūkst. eiro gadā, mikrouzņēmumos ar gada apgrozījumu līdz 200 tūkst. eiro un septiņiem darbiniekiem likme būtu 10%, savukārt tie­m mikronodokļa maksātājiem, kuru neto apgrozījums ir līdz 300 tūkst. eiro gadā un nodarbināto skaits – ne vairāk par deviņi, likme būtu 11%. «Skumji, ka pērn decembrī Mikrouzņēmumu nodokļa likuma atvēršana ir bijusi sava veida tvaika nolaišanas akcija ar laika novilcināšanas taktiku. Patlaban ir skaidrs, ka šis parlaments minētos grozījumus nemaz netaisās pieņemt, ne izvērtējot pēc būtības, ne izskatot tos,» secina viens no mikronodokļa idejas autoriem – Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš. Viņš gan norāda, ka LTRK nebūt nedomā noskatīties, kā labā ideja tiek «norakta» ar likmes pacelšanu: «Iesim, runāsim, argumentēsim jau nākamā Saeimas sasaukuma deputātiem.» Atceroties kvēlās parlamentāriešu aizstāvības runas mikronodokļa likmes diferencēšanai LTRK apaļā galda diskusijā pērnruden, viņš ir pārsteigts par to, ka nekas nav sekojis Saeimā. «Šķiet, grūtniecība Saeimā ilgst ilgāk nekā ziloņiem, jo deviņi mēneši ir grūtniecības laiks, pēc kura piedzimst cilvēks,» sašutis par Saeimas neizdarību ir J. Endziņš. Viņam piekrīt arī vairāki mikronodokļa maksātāji, kuri uzskata, ka valdošā koalīcija apzināti «pazaudējusi» – nobāzusi vistālākajā atvilktnē – šo jautājumu, lai par to nebūtu jādebatē publiski, turklāt līdzīgi triki bijuši arī iepriekš.

Vēlas diferenciāciju

«Mikronodoklis ir laba iespēja uzsākt savu biznesu un izaugt, bet likmes pacelšana visiem nav pareizs signāls,» situāciju vērtē mikronodokļa maksātāja SIA Rū komunikācijas valdes locekle Rūta Grikmane. Viņas ieskatā loģiskāk būtu paaugstināt prasības nodokļa maksātājiem un nodokļa likmi atkarībā no neto apgrozījuma lieluma. «Samaksāšu arī 11% likmi, tomēr to, kāds būs likmes turpmākās paaugstināšanas efekts, šobrīd neņemos prognozēt,» uz jautājumu par ideju, ka nodokļa likmi 2015. gadā salīdzinājumā ar šo gadu paredzēts paaugstināt līdz 22%, atbild R. Grikmane. Viņa uzskata, ka mikronodokļa likmi varētu diferencēt arī atkarībā no tā, kādā jomā darbojas un kur atrodas tā maksātājs. DB jau iepriekš rakstīja, ka būtiska šī nodokļa likmes paaugstināšana piespiedīs daudzus pārtraukt iesākto sevis «pabarošanas» programmu. LTRK valdes priekšsēdētājs J. Endziņš domā, ka pašreizējā mikronodokļa likme ir adekvāta pakalpojumu sniedzējiem, taču pārāk augsta tiem, kuru saimnieciskajā darbībā ir nepieciešami dažādu izejvielu un gatavās produkcijas krājumi. «Protams, laukos maza veikaliņa īpašniekam mikronodokļa likme var būt par augstu jau pašlaik, savukārt tādam pašam mikronodokļa maksātājam – veikalniekam, kurš tirgojas lielā iepirkšanās centrā Rīgā, – esošās nodokļu likmes samaksa nesagādā grūtības,» situāciju analizē J. Endziņš. Gan viņš, gan citi mikronodokļa maksātāji iebilst pret vēlmi terminēt mikronodokļa darbināšanas režīmu. «Ja nav drošības par perspektīvu, tad daļa nemaz neatvēzēsies uz šādu soli – pabarot sevi un savu ģimeni, turklāt daudzviet Latvijā tā ir sava veida iespēja izdzīvot, neko neprasot no valsts,» tā J. Endziņš. Jāatgādina, ka 2009. gadā, kad Latvijā aizsākās mikronodokļa ēra, strauji auga bezdarbs, nodokļi valsts budžetā ruka, un labākais risinājums bija, lai cilvēki nopelnītu sev un neko neprasītu no valsts budžeta. «Rezultātā saruka bezdarbs, aktivizējās jaunu uzņēmumu dibināšana, samazinājās ēnu ekonomika, un mūsu iniciētā mikrouzņēmumu atbalsta programma tika atzīta par labāko starp uzņēmējdarbības veicināšanas pasākumiem visā Eiropā,» ieguvumus izskaidro J. Endziņš. Tāpat neesot attaisnojušies pārmetumi, ka Mikrouzņēmumu nodokļa likums sagraus valsts budžeta ieņēmumus, jo pieaug ne tikai kopējie nodokļu ieņēmumi, bet arī mikronodokļa maksātāju skaits.

Tramplīns izaugsmei

«Mikronodokļa sniegtās iespējas var salīdzināt ar sporta skolu, kurā ne katrs audzēknis kļūst par zvaigzni, tomēr tā dod iespējas. Arī šobrīd ir cilvēki, kuri sākuši strādāt mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusā un tagad jau ir to pārauguši, un strādā parastā nodokļu režīmā,» priekšrocības min J. Endziņš. Piemērs – SIA Kiwi Cosmetics. Tās valdes locekle Agate Jurkovska-Kanča uzsver, ka sākotnēji, dibinot uzņēmumu, reģistrējās kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja. «9% no apgrozījuma ir vienkārši aprēķināt, uzņēmums sākumposmā ar to var rēķināties un pārējo investēt attīstībā,» viņa skaidro. Uzņēmums aptuveni pusotru gadu bija mikrouzņēmumu nodokļa maksātājs. «Vēl nebijām sasnieguši mikronodokļa griestus – 100 tūkst. eiro (70 tūkst. latu) apgrozījumu, kad mainījām formu. Mēs aktīvi strādājām pie jauniem produktiem, iepirkām izejvielas, un izaugsme bija straujāka, bija lielāki izdevumi, tāpēc vairs nebija izdevīgi maksāt 9% no apgrozījuma,» stāsta A. Jurkovska-Kanča. Viņasprāt, 9% ir saprāta robeža. «Ir grūti pateikt, vai mēs būtu izvēlējušies šo formu, ja tajā laikā likme būtu 11%. 9% ir labāk nekā 11%, jo tiek atņemti 2% no tā, ko varētu ieguldīt attīstībā. Arī no 5 tūkst. eiro apgrozījuma mēnesī 2% ir diezgan daudz – par šo naudu var diezgan daudz ko izdarīt,» vērtē A. Jurkovska-Kanča.

Lielāks īpatsvars

Lai gan mikronodokļa maksātāji bieži tiek dēvēti par sava veida ofšoriem Latvijā, tomēr analīze liecina par pretējo. «9% no neto apgrozījuma nebūt nav maza likme, par ko liecina arī Ekonomikas ministrijas un Valsts ieņēmumu dienesta dati. Proti, 2013. gada pārskatos redzams, ka 57 330 uzņēmumu (ar neto apgrozījumu līdz 1,42 milj. eiro ar kopējo neto apgrozījumu 6,3 miljrd. latu apmērā) nodokļu īpatsvars pret neto apgrozījumu bijis tikai 6,7%, savukārt mikronodokļa maksātāji maksāja 9%. «Redzot šos skaitļus, gribas jautāt – kā tad tā? Vietējais ofšors, kuru ir vēlme iznīdēt, maksā vairāk nekā normālā nodokļu režīmā strādājoši uzņēmumi!» sašutis ir J. Endziņš. Viņu vēl vairāk fascinē dati, kas rāda, ka mikronodokļa maksātāji maksājuši ievērojami lielākas algas nekā parastajā nodokļu režīmā strādājošie. «Kā izskaidrosiet, ka mikronodokļa maksātāji (ar neto apgrozījumu līdz 100 tūkst. eiro un līdz pieciem darbiniekiem) pērn vidēji maksāja 320 latu algu, savukārt tādi paši uzņēmumi, tikai parastajā nodokļu režīmā strādājoši – 129 latus, kaut gan vidējais nodarbināto skaits ir līdzīgs: 2,1 un 2? Tas nozīmē tikai vienu – ēnu ekonomiku un algu aploksnēs,» tā J. Endziņš. Viņš arī norāda, ka šīs pašas grupas uzņēmumiem vidējais nodokļu apmērs pret apgrozījumu bijis tikai 9,1%, savukārt mikronodokļa maksātājiem – 9%. «Baidos, ka, piemērojot mikronodokļa likmi nozaru lielajiem flagmaņiem, tie pārstātu darboties, jo šobrīd to samaksāto nodokļu īpatsvars nepārsniedz 5–7% no to apgrozījuma,» klāsta J. Endziņš. LTRK vadītājs asi iebilst kritikai, ka mikronodokļa maksātāji maksā mazas sociālās apdrošināšanas iemaksas, tāpēc arī pensija viņiem būs ļoti maza. «Minētās kategorijas uzņēmumos strādājošo socnodokļa iemaksas 2011. gadā bija 60 eiro mēnesī, mikronodokļa maksātājiem – 30 eiro mēnesī, taču pērn mikronodokļa maksātāja darbiniekam tie bija jau 40 eiro mēnesī, savukārt parastā nodokļu režīmā strādājošajam – tikai 63 eiro mēnesī,» pieauguma dinamiku rāda J. Endziņš. Šī pozitīvā dinamika, viņaprāt, turpināsies. «Jāņem vērā, ka aptuveni pusei mikronodokļa maksātāju nodarbināto ir arī cits darbs, kurā tiek veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas,» viņš atzīst.