Lai nopelnītu 611 eiro pēc nodokļu nomaksas, ko patlaban vidēji mēnesī saņem pilna laika nodarbinātais, 2002. gadā būtu jāstrādā 3,5 mēnešus. Tomēr pirktspēja liedz ticēt veiksmes stāstiem par labklājības pieaugumu

Tā darba ņēmēju iezīmēto pieaugošās darba samaksas tendenci akcentē Latvijas Bankas ekonomists Oļegs Krasnopjorovs, kā arī bijušais Mazo un vidējo uzņēmumu sadarbības padomes priekšsēdētājs un LTRK eksprezidents Andris Lasmanis. Kā DB jau rakstīja (02.12.2015.), strādājošo skaits, kuri saņem minimālo algu vai mazāk, pēdējos pāris gados palielinās, taču eksperti tomēr apšauba, ka teju 200 tūkst. cilvēku iztiek no minimuma. Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) rīcībā līdzās uzņēmumu sniegtajiem datiem ir arī pašu algoto darbinieku sniegtās ziņas par ienākumiem. Piemēram, 2014. gadā CSP aptaujāto izlasē iekļāva 31,4 tūkst. iedzīvotāju. Un jāsecina, ka pēc darba ņēmēju atbildēm teorētiski strādājošajiem Latvijā vajadzētu būt uz aizvien zaļāka zara.

«Nedomāju, ka arī šie dati ir pilnīgi precīzi,» teic DNB bankas ekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš. Viņaprāt, iedzīvotājus darbaspēka apsekojumā intervējot par ienākumiem un dzīves apstākļiem situācijā, kad cilvēki faktiski saņem vairāk nekā oficiāli, viņi nav motivēti stāstīt patiesību valsts iestādes pārstāvim. «Tāds jēdziens kā «datu izmantošana tikai statistikas vajadzībām» varētu būt ļoti abstrakta un nesaprotama parādība daudziem. Taču šķiet, ka šie dati vienalga ir patiesāki nekā no uzņēmumu apsekojuma iegūtie,» spriež P.Strautiņš.

O. Krasnopjorovs analizē, ka darbaspēka apsekojuma algu sadalījuma dati atklāj – jo- projām visai daudz cilvēku ir ar zemiem ienākumiem. «Daļēji tie ir nepilnu laika nodarbinātie (65 tūkst. cilvēku), no otras puses tas var liecināt par ienākumu slēpšanu. Turklāt šeit ir iekļauti tikai ienākumi no pamatdarba, kamēr 40 tūkst. cilvēku ir arī blakus jeb papildu darbs.»

Svarīga pirktspēja

«Būtiskākais ir nevis tas, cik cilvēks saņem, bet gan tas, ko par saņemto algu var nopirkt. Šo aspektu kaut kādu iemeslu dēļ «aizmirst» ne tikai politiķi, bet arī citādi «straujās ekonomiskās augšupejas apdziedātāji», bazūnējot par vareniem panākumiem iedzīvotāju labklājības celšanā,» tā situāciju komentē A. Lasmanis. Viņš atgādina, ka var jau ar administratīvām metodēm palielināt minimālo algu, bet jautājums – vai tā rezultātā cilvēks var nopirkt vairāk kilogramu maizes, kartupeļu? «Varbūt, samaksājot komunālos rēķinus, var kaut vai reizi doties uz restorānu?» jautājumus kā no pārpilnības raga ber A. Lasmanis. Viņaprāt, lai adekvāti novērtētu ienākumu pieaugumu ir jāvērtē tieši pirktspēja. «Deviņdesmito gadu sākumā par vienu latu varēja iegādāties, šķiet, pat vairāk nekā piecus maizes kukuļus, bet cik par 1,42 eiro šodien var iegādāties tāda paša svara un kvalitātes kukuļu? Cik maksāja komunālie pakalpojumi, piemēram, par 50 m2 dzīvokli Rīgā toreiz un cik – tagad? Atbildi katrs var ieraudzīt savos rēķinos un vienlaikus arī atziņā, ka naudas vērtība Latvijā piedzīvo pamatīgu kritumu jeb inflāciju. Diemžēl lielākoties mazo algu saņēmēji vienmēr ir pretējā situācijā, kur izdzīvošanas minimuma izmaksu, piemēram, par pārtiku un komunālajiem maksājumiem, pieaugums ir straujāks par algas pieaugumu,» norāda A. Lasmanis. Viņš nebrīnītos, ja minimālās algas saņēmējs pērn spēja atļauties mazāk nekā, piemēram, 2002. gadā. «Jā, jā mobilo tālruņu un citas elektronikas un elektrotehnikas, kā arī citu Āzijā ražotu preču (piemēram, apģērba) cenas ir pamatīgi kritušās, taču tās ir ilgtermiņa lietošanas, nevis ikdienas patēriņa preces un pakalpojumi, kuru cenas ir sekojušas pretējai tendencei. Pameklējiet vecus čekus un paskatieties, cik maksāja viena litra 2% piena paka piemājas veikalā pērn un tajā pašā 2002. gadā,» aicina J. Lasmanis. Viņš arī atgādina, ka darba algu uzņēmēji atšķirībā no valsts iestādēm var paaugstināt tikai tad, ja ir pieaudzis darba ražīgums vai arī tirgū ir pieaudzis naudas masas daudzums, savukārt pārdošanas cenas brīvi var palielināt tikai tie, kuri atrodas sava veida monopolstāvoklī. «Tas, ka cilvēku makos tagad ir vairāk čaukstošu banknošu, nekā bija pirms desmit gadiem, vēl nenozīmē, ka viņi ir kļuvuši turīgāki. Tas vairāk nozīmē, ka ir pieaugusi naudas masa, kas ir apgrozībā, un cilvēka izdzīvošanai nepieciešamā pārtikas un pakalpojumu groza cena,» tā A. Lasmanis. Viņaprāt, tā arī ir atbilde uz jautājumu, kāpēc daudzi Latvijā dzīvojošie netic veiksmes stāstiem par labklājības pieaugumu.

Arī lielo algu vairāk

Darbaspēka apsekojuma dati liecina, ka 2014. gadā gandrīz katram piektajam darba ņēmējam mēnešalga pēc nodokļu nomaksas nepārsniedza 285 eiro, situāciju raksturo CSP pārstāve Beate Danusēviča. Vairāk nekā trešdaļai strādājošo ienākumi bija 285– 450 eiro robežās, 27,1% saņēma 450–700 eiro, bet 13,3% iekļāvās 700-1400 eiro intervālā. Lielo algu saņēmēju īpatsvars, kuru darba samaksa pārsniedz 1400 eiro mēnesī, ir audzis no 1,1% 2009. gadā līdz 1,8% pērn.

Pēc strādājošo uzrādītās informācijas pēdējos desmit gados darba samaksai līdz 285 eiro ir tendence samazināties. Ir gan pāris izņēmumu. Piemēram, 2009. un 2010. gads, kad šo darba ņēmēju īpatsvars pieauga attiecīgi līdz 35% un 42%. Pārējās atalgojuma grupās darba ņēmēju īpatsvaram ir tendence pieaugt, kas neattiecas vien uz vispārējo ekonomisko lejupslīdi 2008.–2010. gadā. Līdz 2005. gadam strādājošo mēneša vidējā neto darba samaksa nepārsniedza 285 eiro, līdz ar to arī lielākajai daļai darba ņēmēju ienākumi bija līdz 285 eiro (attiecīgi no 86,9% 2002. gadā līdz 73,1% iedzīvotāju 2005. gadā).

Jāceļ darba ražīgums

Komentējot darba algu izmaiņas, Ekonomikas ministrijas Tautsaimniecības struktūrpolitikas departamenta Ekonomiskās attīstības un darba tirgus prognozēšanas nodaļas vadītājs Normunds Ozols piekrīt statistikas parādītajai ainai. Proti, kopš 2000. gada sākuma iedzīvotāju ienākumi pakāpeniski pieaug – vidējā neto darba samaksa laika periodā no 2000. līdz 2014. gadam ir pieaugusi gandrīz četras reizes, bet reālais atalgojums – divas reizes. Pagājušās dekādes sākumā aptuveni 90% no darba ņēmējiem uz rokas saņēma līdz 300 eiro mēnesī, bet pašlaik tādu ir par piektdaļu mazāk. Vēl N. Ozols piebilst, ka straujākais darba algu pieaugums gadā bija vērojams pirmskrīzes periodā no 2005. līdz 2008. gadam – par 20%. Krīzes laikā atalgojuma korekcija bija visai mērena, lielāko daļu ekonomikas apjomu krituma kompensēja strādājošo skaita samazinājums. Stabilizējoties ekonomiskajai situācijai, kopš 2010. gada beigām ir atsācies atalgojuma pieaugums. Augot pieprasījumam pēc darbaspēka, vidējā bruto darba alga 2012. un 2013. gadā pieauga attiecīgi par 3,8% un 4,5%, bet 2014. gadā – par 6,8%, sasniedzot 765 eiro. Līdzīgas tendences saglabājas arī 2015. gadā – 3. ceturksnī vidējā bruto alga palielinājās par 7,4%, salīdzinot ar 2014. gada atbilstošo periodu, un sasniedza 829 eiro. O. Krasnopjorovs uzsver: «2002. gadā seši no septiņiem strādājošiem «uz rokas» saņēma mazāk nekā 285 eiro, patlaban teju tāda pati nodarbināto daļa saņem algu, kas ir lielāka par šo summu. Tomēr jāuzsver, ka darba ražīguma celšana Latvijas uzņēmumos (iekārtās, izglītībā un jaunākajās tehnoloģijās, kā arī efektīvāka darba organizācijā un specializācijā augstas pievienotās vērtības produktos) paliek dienaskārtībā kā viens no nozīmīgākajiem uzdevumiem, jo tas ir vienīgais ilgtspējīgais ceļš uz lielākām algām un augstāku dzīves līmeni.»