Nafta testēs 30 dolāru par barelu atzīmi

Jauns satraukuma vilnis par lēnāku Ķīnas ekonomikas izaugsmi vēl zemāk liek doties daudzu izejvielu cenai. Piemēram, Ziemeļjūras jēlnaftas Brent vērtība šīs nedēļas otrajā pusē noslīdēja pat līdz 32,2 ASV dolāru atzīmei par barelu (ceturtdienas gaitā gan jēlnaftas cena nedaudz atguvās), kas nozīmē, ka 30 ASV dolāru par barelu robeža naftai nāk arvien tuvāk. Spekulācijas par dziļākām nedienām Ķīnas tautsaimniecībā, kas ir otra lielākā naftas importētāja pasaulē (valsts patērē aptuveni 12% pasaules naftas), ātri vien spējušas aizēnot Saūda Arābijas un Irānas diplomātiskos sarežģījumus. Izejvielu eksperti norāda, ka, neskatoties uz šo valstu savstarpēji uzkarsušajām attiecībām, nav sagaidāms, ka pēkšņi tās melno zeltu gribētu pumpēt kaut vai par pilienu mazāk. Jēlnaftas cenai zemāk liek doties arī tas, ka pasaules lielākajās valstīs ir milzīgi šī resursa uzkrājumi.

Šobrīd to, ka naftas cena jau tuvāko 10 dienu laikā noslīdēs līdz 30 ASV dolāru par barelu atzīmei, paredz Japānas finanšu iestāde Nomura Holdings. To, ka melnā zelta cena uz tā pārprodukcijas fona saruks zem šī līmeņa, prognozē arī Šveices banka UBS, un pēdējo dienu laikā pieaudzis tādu analītiķu skaits, kas naftas cenu pārskatāmā nākotnē jau redz pie 20 ASV dolāru par barelu atzīmes.

Galvenie pasaules naftas ražotāji labāk izvēlas cīnīties par tirgus daļu, nevis samazināt melnā zelta ieguves apjomus. Neviens šobrīd negrib nonākt tā muļķa lomā, kurš vienīgais apcirps savu naftas ieguvi un tādējādi pazaudēs noieta tirgu un ieņēmumus. Konkurence vērojama pat OPEC valstu vidū, kas pagājušā gada beigās nespēja vienoties par karteļa kopējās melnā zelta ieguves apjoma kvotas samazināšanu.

Pašlaik riskantāko finanšu aktīvu tirgū tendences diktē bailes, un paaugstināta tirgus dalībnieku nervozitāte, visticamāk, būs vērojama vēl kādu laiku. Protams, var mēģināt kādus finanšu aktīvus iegādāties nosacīti lētāk, bet jāatceras, ka krītoša naža ķeršana ir bīstams pasākums.

Uzpērk zeltu Palielinoties riskiem, aug zelta cena

Šā gada sākums veiksmīgs padevies zelta investoriem – dzeltenā dārgmetāla cena kopš janvāra sākuma preču biržās iespējusi palielināties par 3,7% – līdz 1,1 tūkst. ASV dolāru atzīmei par Trojas unci.

Finanšu tirgus dalībniekus pamatīgi sabiedējušas spekulācijas par Ķīnas ekonomikas nākotni un tālāks izejvielu cenu krahs. Rezultātā daudzi meklē drošo patvērumu, un vēsturiski tāds ir bijis zelts (ir gan tirgus dalībnieki, kas pauž viedokli, ka zelts par drošu patvērumu vairs nav uzskatāms). Bloomberg raksta, ka zelta cenai augt palīdz arī ģeopolitiskie saasinājumi, piemēram, diplomātiskie konflikti Tuvajos Austrumos un pat Ziemeļkorejas ūdeņraža bumbas izmēģinājumi. «Pašreizējā vide man atgādina 2008. gadu,» šonedēļ norādījusi arī investīciju leģenda Džordžs Soross.

Zelta cena ir samazinājusies jau trīs gadus pēc kārtas. Vēl 2011. gada rudenī tā pārsniedza 1900 ASV dolāru par Trojas unci līmeni. Savukārt 2008. gadā zelta cena pieauga par 5,8%, bet 2009. gadā – par veseliem 24%. Vēl veiksmīgāks dzeltenajam dārgmetālam bija 2010. gads, kad tā vērtība palielinājās par 30%.

Pagājušā gada beigās lielākā daļa finanšu analītiķu prognozēja, ka šis gads zeltam būs neveiksmīgs. Tika norādīts, ka augošu likmju laikos (ASV Federālo rezervju sistēma sākusi paaugstināt dolāra procentlikmes) zeltam būs grūti konkurēt ar tiem finanšu aktīviem, kuri investoram nodrošina procentu maksājumus.

No vienkāršā par delikatesi Labam šefpavāram jāmāk ne tikai gatavot ēst, bet ir jābūt arī lieliskam vadītājam

Latvijas restorānu apmeklētāji ir izlutināti – viņiem vajag personīgu apkalpošanu un ātri pagatavotu, bet svaigu ēdienu, turklāt par salīdzinoši zemu cenu, kas bieži vien ir nesavienojamas lietas, intervijā DB stāsta restorāna Kasha Gourmet šefpavārs Deniss Ivankovs. Viņš iesaka iet garām restorāniem, kuru ēdienkartē ir neskaitāmi piedāvājumi.

D. Ivankovs jau ilgus gadus strādā Mančestrā un ir viens no Manchester United stadiona un komandas šefpavāriem, kur strādājis kopā ar pasaulē slaveniem pavāriem. Viņa profesionālās pieredzes sarakstā ir arī darbs restorānā Juniper, kas saņēmis Michelin Star, kā arī uzkrājis pieredzi citos ārvalstu restorānos. Latvijā D. Ivankovs izveidojis restorānu Kasha Gourmet, kas piedāvā izsmalcinātus ēdienus, kuri pagatavoti no vienkāršām sastāvdaļām.

Kā pēc skolas izlēmāt sākt pavāra karjeru?

Skolas laikā es un aptuveni desmit citi skolēni nolēmām kļūt par šefpavāriem, tādēļ tūlīt pēc mācību iestādes pabeigšanas kopā ar mammu devos uz toreizējo Rīgas Tirdzniecības un kulinārijas skolu, kur nokārtoju iestājeksāmenus, lai apgūtu tajā zinības. Pēc skolas absolvēšanas zināšanu papildināšanai apmeklēju dažādus kursus – bārmeņu, oficiantu, stjuartu un citus, jo tajā laikā vēl nezināju konkrētu sfēru, kurā strādāšu, līdz ar to izmantoju visas apmācību iespējas. Gadu pēc tam mācījos kulinārijas tehnikumā, un tad sāku darbību Latvijas Šefpavāru klubā. Šajā laikā daudz ceļoju, mācījos un salīdzināju sevi ar citiem kulinārijas ekspertiem.

Kas bija jūsu pirmā darba vieta?

Sāku strādāt jau 12 gadu vecumā, un pirmā darba vieta man bija kokrūpniecības uzņēmums, kur nopelnīju savu pirmo naudiņu. Tur strādāju lielā ēdnīcā, kur nācās dalīt milzīgus gaļas gabalus. Reiz darba laikā novēroju, kā šefpavārs veido pildītu maltas gaļas kotleti, un tas man šķita kas pārsteidzošs. Es skatījos un mācījos. Pēc tam strādāju tolaik populārā vietā Bistro 2000. To vadīja Oļegs Sekretarjovs, kurš 90. gadu laikā bija pazīstams arī kā televīzijas zvaigzne. Viņš man nodemonstrēja un izstāstīja daudzas kulinārijas lietas un noslēpumus, tāpēc secināju, ka labs pavārs arī «no nekā» var izveidot lielisku ēdienu.

Laika gaitā esmu strādājis un pieredzi apguvis dažādās pasaules valstīs: Īrijā, Skotijā un citur. Pērn strādāju Norvēģijā, Vācijā, Beļģijā un paralēli pārvietojos starp Latviju un Angliju, kā arī pārējām Baltijas valstīm.

Pakāpeniski, uzkrājot zināšanas un kontaktus, sāku sadarbību ar restorānu, kam piešķirta Michelin zvaigzne, un futbola klubu Manchester United.

Kā var tikt pie darba restorānā, kas saņēmis Michelin zvaigzni?

Tas ir grūti. Šo darbu varu salīdzināt ar armiju, ko es, starp citu, ikvienam šefpavāram viņa karjeras sākumā rekomendētu iziet. Pavāram, kurš vēlas strādāt šādā restorānā, ir jāzina dažādi neskaitāmi standarti un darbā jāpavada ilgs laiks – minimums tās ir 15 stundas dienā, un tas, manuprāt, ir traki. Viss, ko vari teikt, ir «jā, šef» un jāievēro noteikums: dari to, ko tev liek, un seko laikam. Nedrīkst kavēt un savlaicīgi nepievienot vai nesagatavot kādu no sastāvdaļām.

Vai, strādājot kopā ar slaveniem pavāriem, esat novērojis kādas iezīmes viņu darbā? Kas padara viņus izcilus?

Futbola klubā Manchester United strādāju jau 14 sezonas, un šajā laikā esmu sastapis daudzus pasaulē slavenus šefpavārus, piemēram, Gordonu Remziju, Džeimiju Oliveru, gatavojis ēdienu tādiem sportistiem kā Muhamedam Alī un citiem slaveniem cilvēkiem, Manchester United futbola spēlētājiem, kā arī strādājis kopā ar pavāriem, kuri pārstāv Michelin zvaigžņotos restorānus. Laika gaitā novēroju, ka šie pasaulē slavenie šefpavāri vienkārši fantastiski spēj vadīt cilvēkus. Tā ir īpaša prasme. Nepieciešamas ne tikai profesionālas zināšanas, bet jāspēj aizsargāt arī savas šefpavāra pozīcijas.

Vai jūs būtu ar mieru patstāvīgi strādāt kādā uzņēmumā, kas pieņemtu jūs darbā?

Latvijā mīļākais projekts man ir Kasha Gourmet, uz to koncentrēju visus spēkus un iedvesmu. Tagad esmu arī pašnodarbināta persona ārzemēs, tostarp Manchester United mani nolīgst uz laiku. Lai strādātu šajā klubā, ir jāiziet ļoti stingras kontroles, piemēram, veselības un higiēnas pārbaudes, daudzveidīgi kursi par alergēniem, man ir arī iegādāta dažāda veida apdrošināšana, piemēram, publiskā civiltiesiskā atbildība.

Ko ēd futbolisti?

Patlaban daži restorāni Anglijā pasniedz ēdienus spēlētājiem, kuri atpūtas brīdī vēlas uzkost picu, burgeri vai iedzert enerģijas dzērienu.

Savukārt Manchester United sportistiem speciāli domātus ēdienus piedāvā īpašā kompleksā – Carrington. Tajā nepasniedz zupas vai tamlīdzīgus ēdienus, bet gan to, kas ir nepieciešams konkrētajam spēlētājam – vienam varbūt vajag uzņemt vairāk olbaltumvielu, bet citam – ogļhidrātus, trešajam – paaugstināt enerģijas līmeni. Viņi zina, kas kuram ir nepieciešams, un sporta klubi viņiem par to maksā miljonus.

Vai neplānojat strādāt šādā restorānā?

Tajā strādā šefpavāri uz pilnu slodzi, jo tas aizņem ļoti daudz laika, tādēļ es pats tur neplānoju strādāt – mana galva ir pilna ar idejām, kuras esmu iecerējis pats īstenot. Esmu gatavs mācīties un iedziļināties dažādās lietās, lai uzlabotu savu sniegumu. Piemēram, pirms gada man piedāvāja doties uz Briseli vadīt meistarklasi par sniega krabja pagatavošanu. Tajā laikā es nezināju neko daudz par sniega krabjiem, tādēļ pirms meistarklases devos uz Norvēģiju, aiz Polārā loka – uz Barenca jūru, lai ieraudzītu, kā tos noķer un kādi tie izskatās dzīvē. Arī tā ir nozīmīga šefpavāra profesionalitātes iezīme – nepietiek tikai ar to, ka zini, kā konkrēto produktu pagatavot, ir nepieciešams rakt dziļāk un uzzināt visus pamatus par izejvielu.

Teicāt, ka esat gatavojis maltīti pasaulē zināmiem cilvēkiem. Ar kādiem izaicinājumiem jāsastopas, gatavojot slavenībām?

Galvenais izaicinājums ir laiks. Pavāram jābūt pārliecinātam, ka viss tiks pagatavots īstajā brīdī, jo laiks ir viena no vissvarīgākajām vērtībām.

Lielākais izaicinājums man bija restorāns Juniper, kurš ir ieguvis Michelin zvaigzni. Tajā šefpavārs vienmēr pats pagaršoja suflē. Viņš nekad negāja mājās, pirms nebija pagaršojis manu gatavoto suflē. Šāda līmeņa restorānā pavārs nekad nezina, kad viņš tiks pārbaudīts. Tāpat katru nakti restorānā viņam visi produkti ir jāaizvāc un jāizmet, ik rītu jāsāk gatavot no nulles, lai maltīte būtu pagatavota no svaigām sastāvdaļām.

Varbūt varat pastāstīt, kāds ir bijis jūsu ceļš līdz savam restorānam? Kā sākāt ar to nodarboties?

Neviens cilvēks nekad nezina, kad patiešām ir īstais laiks sākt biznesu. Tomēr, lai sāktu darboties, ir jābūt morāli gatavam, kā arī liela nozīme ir spēcīgam atbalstam no apkārtējo puses. Daudzi profesionāli šefpavāri, tāpat kā citu profesiju pārstāvji, sapņo reiz sākt savu biznesu. Šefpavāra darbs ir ļoti radošs, tam ir individuāls un personīgs skats. Protams, nepieciešamas arī zināšanas.

Restorānu biznesa pamatā ir kulinārijas, restorānu apkalpošanas un grāmatvedības zināšanas, kā arī kultūras un konkrētā reģiona virtuves pārzināšana. Cilvēkam, lai atvērtu restorānu, morāli jābūt gatavam lielam izaicinājumam, jo viņš nezinās, kā veiksies, līdz brīdim, kad bizness būs izveidots. Ja persona nebūs psiholoģiski gatava jau sākumā, tad arī vēlāk būs grūti strādāt. Ļoti liela nozīme ir uzticamam biznesa partnerim, kurš nākotnē sniegs atbalstu. Ja ir šāds atbalsts, darbs veiksies daudz labāk. Arī man darbības sākumā palīdzēja tas, ka bija ļoti spēcīgs biznesa partneris, ar kuru kopā lūkojāmies uz jaunām biznesa iespējām.

Daudzi šefpavāri mūsdienās kļūst par restorānu īpašniekiem, un tā ir laba tendence.

Kā atradāt savu biznesa partneri?

Pirms aptuveni 15 gadiem biju galvenais šefpavārs restorānā Planeta Sushi un mācījos SIA Rosinter Restaurants. Persona, kas mani tolaik profesionāli apmācīja un pēc mana CV aplūkošanas pieņēma mani darbā, kļuva par manu biznesa partneri.

Latvijā jums pieder restorāns Kasha Gourmet. Kā izlēmāt veidot tieši šādu restorānu?

Putra ir ēdiens, kas ir visa pamatā. To var pagatavot no rīsiem, dažādiem graudaugiem un daudz kā cita. Tomēr angļu valodā vārds «putra» (angļu val. – pourage) skan vecmodīgi, tādēļ nosaukumā iekļāvām vārdu Gourmet, jo tas raksturo mūsu izgatavoto ēdienu būtību. Kā putra var būt šādā līmenī? No pamatlietām ir iespējams pagatavot izcilu ēdienu. Šeit varu minēt nelielu joku: «Mājsaimniecei jautā: kā tev izdodas ik reizi pagatavot tik lielisku maltīti? Viņa atbild: šķipsniņa sāls, šķipsniņa pipari un 20 gadi, kas pavadīti virtuvē.» Tas ir labākais garda ēdiena noslēpums, jo laika gaitā cilvēks iemācās, kā kombinēt dažādas garšvielas, garšas un veidot izsmalcinātus ēdienus.

Cik ilgs laiks pagāja no idejas līdz restorāna atvēršanai?

Mazāk nekā pusotrs gads. Ja cilvēkam ir iecere un viņš kaut ko ļoti vēlas darīt, ir jāmetas šajā lietā iekšā un jādara. Lai atvērtu restorānu, bija jāpaveic neticami daudz lietu. Mēs pat daļu aprīkojuma iegādājāmies ārzemēs – Anglijā, Vācijā, ASV. Svarīgi ir racionāli apdomāt un ieplānot visus nepieciešamos resursus, tad var sasniegt lielisku rezultātu.

Kāda, pēc jūsu domām, ir Latvijas biznesa vide?

Lielākais izaicinājums vietējā tirgū ir atrast cilvēkus, kuri tik tiešām vēlas strādāt, un tiem pat nav jābūt profesionāļiem. Nolīgstot jaunu darbinieku, viņu var apmācīt, taču ir jābūt vēlmei mācīties un arī jāspēj pieņemt mazāk nozīmīgus lēmumus patstāvīgi, lai, sastopoties ar ikdienas problēmām, viņš neapjuktu.

Vai darbā pieņemat cilvēkus, kas nāk no skolas sola, vai tādus, kas jau ir strādājuši kādā uzņēmumā?

Kad mācījos kulinārijas skolā, secināju, ka 90% cilvēku, kuri mācījās par pavāriem, es neuzticētu nekādus pienākumus savā uzņēmumā. 10% bija daudzmaz labi, un varēja redzēt, ka šī profesija ir viņu aicinājums. Šie cilvēki ēst bija sākuši gatavot jau ilgi pirms tam, kad sāka mācīties šajā skolā.

Kāds ir jūsu iecienītākais ēdiens vai virtuve?

Vienkāršs un mājās gatavots. Svaigs, un, ja tas iespējams, tikko no dārza vai vismaz vietējais.

Esat dzimis Latvijā?

Jā, un esmu ļoti uzticīgs šai valstij. Es ļoti ticu savām saknēm un uzskatu, ka tās nosaka cilvēka kultūru un tradīcijas. Tāpat nozīmīgi ir produkti, kurus cilvēks ēd bērnībā. Tā ir neaizmirstama pirmā garša, kad apēd, piemēram, putru.

Vai plānojat veidot jaunus uzņēmumus?

Patlaban esam jauna biznesa sākšanas procesā – Kasha Catering. Tas būs paredzēts banketu un pasākumu apkalpošanai. Saistībā ar šo biznesu plānots izveidot arī speciālu degustāciju telpu, un tas ir jaunievedums Latvijā. Kasha gan ir mūsu pirmais un mīļākais projekts. Tagad visi spēki ir vērsti uz tā attīstību un pilnveidošanu. Ko nozīmē «degustāciju telpa»?

Daudzi cilvēki un uzņēmumi rīko banketus, taču viņi vēlas vispirms pārbaudīt, kāds būs ēdiens, pagaršot to, aplūkot un sakombinēt ar pārējiem svētku dienas ēdieniem vai vīnu. Tāpat jau iepriekš nepieciešams izdomāt, kāds būs galda noformējums un citas nianses. Līdz ar to esam izveidojuši speciālu degustāciju telpu, kur to visu var izmēģināt. Pasaulē patlaban tiek atvērtas šādas vietas, tāpēc domāju, ka arī Latvijā tas kļūs par populāru pakalpojumu.

Kas, pēc jūsu domām, nosaka restorāna panākumus?

Panākumi ir tad, kad restorāns ir pilns un cilvēki vēl zvana, bet brīvu vietu nav. Un apmeklētāji aiziet apmierināti. Tomēr tas rada arī jaunus izaicinājumus – nepieciešams nolīgt vairāk darbinieku un paplašināt darbību.

Latvijā cilvēku attieksme nav tik vienkārša kā Anglijā. Ārvalstīs restorāna apmeklētāji saprot, ka ēdiena pagatavošana prasa laiku, un ir gatavi gaidīt, jo apzinās, ka maltīte tiks gatavota no nulles un no svaigiem produktiem. Savukārt Latvijā viesiem nepieciešama ātrāka un personīga apkalpošana. Esam gan novērojuši, ka lielākoties Kasha Gourmet viesi ir gatavi gaidīt, kamēr ēdiens tiek sagatavots.

Kā atšķiras apmeklētāji Latvijā un citās valstīs, piemēram, Anglijā?

Latvijas iedzīvotāji sabiedriskās ēdināšanas jomā ir pārāk izlutināti. Rīgā var novērot, ka viens restorāns piedāvā neskaitāmus ēdienus, sākot ar picu un suši, līdz pat jēra gaļai. Tas ir neprāts. Šādās vietās nevajadzētu iet iekšā, jo ir skaidrs, ka tajās ēdiens nebūs svaigs. Kā jūs domājat, cik pavāru ir nepieciešams, lai piedāvātu svaigu ikvienu no šiem ēdieniem, gatavojot tos no nulles? Ēdiens bieži tiek gatavots no saldētiem produktiem ar mikroviļņu krāsns palīdzību. Tāpēc, piemēram, angļi vai citu valstu tūristi, kuri atbrauks uz Latviju, šādās vietās parasti neies. Viņi pirms ieiešanas restorānā ēdienkarti rūpīgi izpēta un ies garām šādām vietām.

Tātad jūsu politika ir piedāvāt pēc iespējas mazāk ēdienu?

Jāpiebilst, ka šie uzņēmumi, kas piedāvā tik daudz ēdienu, nedara nepareizi. Tas ir saistīts ar biznesu un kompānijas politiku, turklāt vietējiem cilvēkiem nav pietiekami daudz zināšanu. Tas rada problēmas ar gaidīšanas laiku, jo svaigu ēdienu nevar pagatavot ātri, kaut arī klienti to pieprasa. Ārzemēs vairākos restorānos ēdienkarte ir divreiz mazāka nekā Kasha Gourmet. Un tas nerada nekādas problēmas, tāpat šie restorāni ir pilni.

Mazāka? Jūsu ēdienkarte nav plaša...

Manuprāt, ir gan. Tajā ir brokastis, dažādas plates, ēdienkarte bērniem. Viesi vēlas dažādību, un mēs to piedāvājam. Taču tā varētu būt mazāka.

Kādu nišu ieņemat Latvijā?

Darām to, kas mums patīk. Uzņēmumam ir sava stratēģija, saprotam, ka mazs restorāns ir hobijs un vizītkarte, tas īsti nav bizness. Tādēļ veidojam Kasha Catering, lai varētu biznesu pacelt jaunā līmenī. Tas viss tiek darīts, lai strādātu ar plašāku auditoriju, lai parādītu cilvēkiem, ko mēs varam.

Vai esat laimīgs?

Jā, esmu. Taču gribu augt tālāk un attīstīt mūsu projektu. Es vēlētos pacelt Latvijas kulināriju jaunā līmenī. Tāpēc drīzumā atgriezīšos dzimtajā valstī un visu savu laiku veltīšu tieši Kasha projektam.

Ķīna var ieraut drāmā arī pārējo pasauli Jauna krīze var atnākt no attīstības valstu puses; lielākais ir Ķīnas cietās piezemēšanās risks, jo šī valsts strauji kļuvusi par vienu no galvenajām pasaules tautsaimniecībām

Šā gada sākumā pasaules lielākajiem finanšu tirgiem gluži kā apšu lapām liek drebēt ziņas un spekulācijas par notikumu attīstību Ķīnā.

Pašlaik izskatās, ka turpinās pilnasinīgs šīs valsts akciju cenu sabrukums, kas palīdz ziņu virsrakstos gozēties informācijai par potenciālu Ķīnas tautsaimniecības sāpīgāku piezemēšanos. Šonedēļ jau divas reizes Ķīna bijusi spiesta apturēt tirdzniecību ar vietējām akcijām, kas, iespējams, lielā mērā ir tāpēc, lai Ķīnas valdība saglābtu savu seju un nerosinātu kādus nemierus. Pēdējā laikā nomanāms, ka mazinās tirgus dalībnieku ticība Ķīnas valdības solījumiem un pat tās spējai ietekmēt notiekošo. Nedienas akciju tirgū bieži vien ir priekšvēstnesis tam, kas varētu notikt arī visā kopējā ekonomikā.

Par kāda negatīvāka scenārija pietiekami augstu iespējamību ik pa laikam liek padomāt arī šīs valsts ekonomikas dati.

Buksē šīs valsts rūpniecība, eksports, notiek kapitāla bēgšana un pēdējo gadu laikā milzīgas kredītsaistības uzņēmušies Ķīnas uzņēmēji, kas savukārt rada labu augsni spekulācijām par Tālo Austrumu lielvalsts banku sektora krahu. Tāpat pēdējo dienu laikā straujāk sarūk šīs valsts valūtas vērtība, kas savukārt liek domāt, ka neko labu tuneļa galā neredz arī Ķīnas valdība, ja jau jāsāk devalvēt. Tas pasaulē saasina tā saucamo valūtu karu risku.

Jebkurā gadījumā situācijai Ķīnā šobrīd ir pievērsta milzīga uzmanība, un uz jebkādiem jaunumiem no šīs puses sagaidāma ļoti asa un, iespējams, dažbrīd pat pārspīlēta finanšu tirgu reakcija. Lielajam satraukumam par Ķīnu, ja tur viss noiet greizāk, protams, ir pamats, jo šī valsts strauji kļuvusi par vienu no galvenajām pasaules tautsaimniecībām.

Ja viens no globalizētās pasaules ekonomikas balstiem draud sašķobīties, sliktāk būs arī citiem – vairs nebūs, kas nes ekonomisko izaugsmi, kura pēdējo gadu laikā notikusi pamatā tieši uz Ķīnas rēķina. Valdot šādam fonam, piemēram, Pasaules Banka šo ceturtdien jau samazināja savu globālās tautsaimniecības pieauguma prognozi. Šonedēļ, piemēram, investīciju leģenda Džordžs Soross paudis uzskatu, ka Ķīna pasaulei sagādās līdzīgi smagu krīzi, kā tas bija 2008. gadā. Turklāt Ķīnas ekonomikas bremzēšanās arī nozīmē, ka šī valsts vairs nespēj ņemt pretī izejvielu piegāžu kalnus.

Tas savukārt palīdz radīt to pārprodukciju un uzturēt zemu cenu laikmetu. Valdot šādam fonam, ļoti iespējami tālāki daudzu attīstības valstu/izejvielu eksportētāju milzīgi sarežģījumi.

Galu galā, iespējams, jaunā krīze nāks tieši no attīstības valstu puses. Rietumu pasaulei, protams, pozitīvi būs tas, ka šoreiz tā nav šādas krīzes epicentrs un jau veikta zināma konsolidācija. Protams, kā vienmēr šādos laikos problēmas var parādīties visai pēkšņi.

Nav izslēgts, ka jau tuvākajā laikā naftas cena pasaules preču biržās var paslīdēt zem 30 ASV dolāru atzīmes par barelu.

2016. gada budžets ir haotiska grābstīšanās gar nodokļiem Iesācies 2016. gads, un jauns gads nozīmē arī jaunā budžeta realizēšanu

Lai gan 2016. gada budžets nes virkni izmaiņu nodokļu sistēmā, tā veidošanās process, kā redzējām, saglabājās nemainīgs – haotiska grābstīšanās gar nodokļiem, turklāt par nodokļu izmaiņām netiek savlaicīgi izdebatēts ar nodokļu maksātāju intereses pārstāvošām organizācijām, bet par tām sabiedrībai kļūst zināms pēdējā brīdī pirms budžeta apstiprināšanas.

Lai gan ir jūtamas nelielas izmaiņas pozitīvajā virzienā, vērtējot 2016. gada plānus un prognozes, jāsaka, ka esam kaut kur starp 2007. un 2008. gada budžeta līmeni. Ir plānots budžeta deficīta samazinājums (pieļaujamais deficīts ir 1% no IKP), bet vēl jāskatās, kāds tas būs realitātē.

Ja pievēršamies nepatīkamajām lietām, ko nes līdzi šī gada budžets, tad viennozīmīgi jāmin lēmums saglabāt iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmi 23% apmērā, nesamazinot to uz 22%, kā tas bija nolemts iepriekš, kā arī peripetijas ap mikrouzņēmumu nodokli 2015. gada nogalē. Pietika ar vienu Saeimas sēdi, lai atceltu iepriekš iedzīvotāju ienākuma nodoklī likumā paredzēto likmes samazinājumu – kā gan var gaidīt, ka nodokļu maksātāji pēc šādām situācijām vēl ticēs solītājam?

Otrs nepatīkamais aspekts ir tāds, ka jaunajā budžetā ir samazināts to apgādājamo personu loks, par kurām nodokļa maksātāji ir tiesīgi piemērot nodokļa atvieglojumu, t.i., par pilngadīgām un darba spējīgām personām, piemēram, par nestrādājošu laulāto. Vissmagāk tas skars jaunās ģimenes, īpaši, ja tajās ir vairāki bērni. Galvaspilsētā nav viegli atrast vietu bērnudārzā, attiecīgi jaunā māmiņa nevar atgriezties darbā, bet ar šo gadu viņa nebūs tiesīga arī iegūt apgādājamā statusu, kas radīs būtisku ietekmi uz šo ģimeņu budžetu. Ne visi jaunie vecāki var atļauties privātos bērnudārzus. Domāju, ka šīs izmaiņas radīs atskaņas arī demogrāfijā. Samazinājums apgādājamo personu lokā smagi skars arī reģionu iedzīvotājus – jāatceras, ka arī 200 km no Rīgas dzīvo ģimenes un lielā daļā no tām ir tikai viens strādājošais.

2016. gada budžetam bija jāatnes arī ilgi gaidītais PVN samazinājums pirmās nepieciešamības pārtikas precēm – mēs esam viena no retajām Eiropas valstīm, kurā nav diferencētas PVN likmes pārtikai. Un pagaidām izskatās, ka arī nebūs!

Jaunā budžeta nestās nodokļu izmaiņas liecina, ka Latvijas nodokļu sistēma ir sevi izsmēlusi un mums nepieciešama reforma. Pirmkārt, būtu jāievieš reāla diferencētā likme iedzīvotāju ienākumu nodoklim (IIN), jo pagaidām diferenciācija skar tikai neapliekamo minimumu, kas realizēsies ar gada nobīdi, pildot iedzīvotāju ienākuma nodokļa deklarāciju.

Jāveic izmaiņas to ieņēmumu sadalījumā, kas tiek iegūti no Uzņēmumu ienākumu nodokļa, respektīvi, šobrīd ieņēmumi 100% apjomā nonāk valsts pamatbudžetā, tas nemudina pašvaldības veicināt uzņēmējdarbību. Ja vismaz daļa no UIN nonāktu pašas pašvaldības budžetā, tās būtu ieinteresētas veicināt vietējo uzņēmējdarbību. Šobrīd pašvaldības cenšas sakārtot infrastruktūru, tostarp transportu virzienā uz Rīgu, lai tās kasē ieripotu vismaz IIN ieņēmumi no tiem iedzīvotājiem, kuri ir deklarēti attiecīgajā pašvaldībā. Atbilstoši šīm izmaiņām, jāmaina arī IIN ieņēmumu sadalījums pa budžetiem (šobrīd 20% no ieņēmumiem nonāk valsts budžetā, bet 80% – pašvaldībām), lai nodrošinātu līdzsvaru starp valsts un pašvaldības budžetu.

2016. gada budžets nav būtisku reformu budžets – tajā pamatoti uzsvars likts uz aizsardzību un! Aizsardzība ir viena no valsts pamatfunkcijām, un tā maksā dārgi! Lieli finansiālie ieguldījumi nepieciešami kaut vai valsts robežas sakārtošanai, turklāt, ja paši neieguldīsim savas valsts aizsardzībā, nesaņemsim atbalstu arī no starptautiskajām institūcijām.

Jācer, ka nākamie budžeti nesīs sev līdzi vairāk pozitīvu pārmaiņu tieši nodokļu maksātājiem un nākotnē Latvijā būs arī kāda institūcija, kas aizstāvēs nodokļu maksātāju – fizisku personu – intereses.

Šobrīd par to rūpējas tikai VID, taču šī iestāde seko līdzi vienīgi tam, lai nodokļu aprēķināšana un ieturēšana iedzīvotājiem notiktu likuma robežās.

Pamira kalnu grēda nepadodas Iesaka zvērināts advokāts Indriķis Liepa, biroja Cobalt partneris

Ceļojums, kas veda cauri trim Centrālāzijas valstīm – Kirgizstānai, Tadžikistānai un Uzbekistānai – sākās interesanta, nejauša iegansta dēļ. Man piezvanīja paziņa no Lielbritānijas un teica, ka Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā mums ir pieejama mašīna. To tur atstājis kāds cits ceļotājs, kurš no Londonas bija aizbraucis ar auto līdz Biškekai un pēc ceļojuma to novietojis ielas malā, un tuvējā viesnīcā atstājis atslēgas. Tas nozīmēja, ka jebkurš no paziņu loka varēja šo mašīnu izmantot. Nodomāju, ka šis ir labs iegansts, lai apceļotu Centrālāziju pašu spēkiem, jo izīrēt mašīnu šajā reģionā nav tik vienkārši. Tā sākās trīs nedēļu ceļojums, kurā devos kopā ar vēl vienu latvieti un diviem britiem.

Kad turp labāk braukt?

Šīs valstis ir atšķirīgas, bet tās vieno kontinentālais klimats – vasarā ir ļoti karsts, bet ziemā valda pamatīgs aukstums. Labākais laiks ceļošanai ir pavasarī vai rudenī, kad ir mēreni silts, ap 20 grādiem.

Jārēķinās, ka kalnos gaisa temperatūra atšķiras. Pamira kalni atrodas Tadžikistānas teritorijā, ziemeļu nogāzes iestiepjas Kirgizstānā, bet dienvidu un austrumu virzienā tie sasniedz Afganistānu un Ķīnu.

Ko tur redzēt?

Ceļojumam bijām izdomājuši galvenos pieturas punktus, bet brauciena maršruts izvērtās citādi, nekā mēs to bijām sākumā plānojuši. Vispirms mēs aizlidojām uz Kirgizstānas galvaspilsētu Biškeku, sameklējām mašīnu un viesnīciņu, kurā atstātas auto atslēgas, kā arī nokārtojām vīzas, lai varētu iekļūt kaimiņvalstīs. Biškekā mūsu pirmais apskates objekts bija Isikula ezers, kas ir milzīgs augstkalnu ezers ar vāji sāļu ūdeni. Naktsmājām atradām jurtu un ezera krastā pavadījām vienu dienu. Jurtas vairāk varēja redzēt lauku rajonos, vietējie tajās dzīvo. Jurtas ir izturīgas, siltinātas, pārvietojamas.

Pēc tam devāmies tālāk uz dienvidiem cauri Kirgizstānai uz Tadžikistānu; galvenais mērķis bija Ak-Baital kalnu pāreja, kas ir vairāk nekā četru ar pusi tūkstošu metru augstumā, kur ved ceļš. Šādā augstumā ir Eiropas nopietnāko kalnu virsotnes. Diemžēl šo mērķi nesasniedzām, jo ceļš bija slēgts. Kā mums zināja stāstīt vietējie, tobrīd armija sākusi tvarstīt narkotiku tirgotājus, līdz ar to uz ceļa, kas iet gar pašu Afganistānas robežu, nevienu civilpersonu, kur nu vēl tūristus, nelaida. Izvēlējāmies citu ceļu, kas veda uz Tadžikistānas galvaspilsētu Dušanbe, kur padzīvojām divas dienas. Ļoti interesanta vieta, jo galvenā iela, kur atrodas prezidenta pils, spīd un laistās, viss ir skaisti, apkārt jaunas celtnes, bet vienu kvartālu nostāk sākas graustu rajoni. Bēdīgs skats.

No Tadžikistānas devāmies uz Uzbekistānu, kas ir vislielākā no šīm trim valstīm, un tur arī bija visvairāk apskates objektu. Kirgizstānā un Tadžikistānā vairāk jābauda daba – kalni, stepes, jāļaujas sarunām ar vietējiem lopkopjiem, bet Uzbekistānā var aplūkot atjaunotās celtnes, kultūrvēsturisko mantojumu. Mūsu izvēlētais maršruts veda cauri Uzbekistānas vidienei, jo tur atrodas vēsturiski nozīmīgākās šīs valsts kultūrvēsturiskās pilsētas – Samarkanda un Buhāra. Tās ir sapostas un liela daļa vēsturisko ēku ir atjaunotas. Tās rotā smalkas flīžu mozaīkas. Pabijām arī Uzbekistānas galvaspilsētā Taškentā, kas nav vēsturiski interesanta pilsēta, bet tomēr to ir vērts apskatīt sakoptās vides dēļ. Pēc tam braucām atpakaļ uz Kirgizstānu, Biškeku, kur atstājām mašīnu jau daudz labākā vietā, apsargājamā autostāvvietā, jo zinājām, ka to tuvākā laikā izmantos vēl kāds ceļotājs.

Ko apēst?

Galvenā lieta, ko saista ar šo reģionu, ir plovs. Tradicionāli to pagatavo, izmantojot jēra gaļu, bet ir pieejamas arī dažādas citas variācijas. Piemēram, plovs ar liellopu gaļu vai ar augļiem, aprikozēm un riekstiem. Otra tradicionālākā ēdamlieta ir uzbeku pelmeņi – manti, bet Kirgizstānā īpašs ēdiens ir bešbarmak, kuru pasniedz tikai uz lieliem godiem un gatavo no zirga gaļas un nūdelēm. Šī reģiona valstīs cieņā, protams, ir arī šašliks.

Vietējie uzturā lieto arī melones un arbūzus, kas tur aug lielos apmēros. Ceļa malā redzēju arbūzu grēdas, kas ir mašīnas lielumā. Izskatījās tāpat kā senāk, kad mums laukos uz ceļa stāvēja kartupeļu kaudzes. Iecienīti ir arī austrumu saldumi, kas nudien ir ļoti saldi. Tie ir garšīgi, bet daudz tos apēst nevar.

Ko iedzert?

Alkoholiskie dzērieni nevienā no šīm trim valstīm nav pārāk eksotiski. Visi dzer degvīnu. Ir gan vietējie, gan no Krievijas ievesti grādīgie dzērieni. Veikalos ir pieejami arī vietējie vīni, kas nav īpaši labi.

Ikvienā mājā, jurtā vai viesnīcā viesi tiek cienāti ar melno tēju, kas ir saldināta ar lielu daudzumu cukura.

No kā uzmanīties?

Ceļojot pa šīm valstīm, ir jāpatur prātā, ka ārpus pilsētām un apdzīvotām vietām, it īpaši kalnos, pašam ir jāspēj izdarīt pilnīgi visu, jo neviens nebrauks tevi glābt. Mēs dzirdējām baumas, ka ārpus pilsētām nav vēlams palikt pa nakti teltīs vai mašīnās. Mēs to darījām, un mums nekas ļauns nenotika.

Lielākās grūtības bija ar sliktajiem braukšanas apstākļiem. Sākumā ceļojums bija paredzēts plašāks, gribējām aizbraukt arī līdz Arāla jūrai, kas izsīkst, bet slikto ceļu dēļ lielus attālumus nevarējām mērot. Iecerēto maršrutu būtiski saīsinājām. Vietām pilsētās ir asfaltēti ceļi, bet pārsvarā visās trīs valstīs jārēķinās ar braukšanu pa labākas vai sliktākas kvalitātes grants ceļiem. Mums bija vieglā automašīna, bet bija vietas, kur varēja izbraukt tikai ar džipu. Bija dienas, kad nobraucām 300 km, un bija reizes, kad tikai 50 km, jo vidējais pārvietošanās ātrums bija ļoti lēns. Ceļojuma laikā pārsitām divas auto riepas.

Īpašs stāsts ir arī par robežu šķērsošanu. Par spīti tam, ka mēs, iebraucot Kirgizstānas galvaspilsētā Biškekā, nokārtojām vīzas arī par ceļošanu uz kaimiņvalstīm, uz robežas ne vienmēr viss gāja tik gludi. Problēma ir tā, ka visas šīs valstis savā starpā ne pārāk labi satiek. Līdz karam tās nav nonākuši, bet mīlestība to starpā nevalda. Uz robežām muitniekiem ir dažādi jautājumi par to, kādēļ iebraucam no konkrētas valsts un ko mēs gribam darīt tālāk. Reizēm viņi bija ļoti ieinteresēti saņemt dažādus labumus. Mēs principiāli nevienam nemaksājām un beigās ar īsākām vai ilgākām sarunām visur tikām veiksmīgi cauri. Mums bija vīzas un varējām brīvi braukt, taču tur valda savi likumi.

Visādi citādi cilvēki šajās valstīs ir vienkārši un draudzīgi, it īpaši laukos, kur aitu gani aicina ceļotājus savās jurtās, cienā ar tēju un, ja nepieciešams, tad dod arī naktsmājas. Bez jebkādas materiālas ieinteresētības.

Jāņem vērā, ka visas šīs trīs zemes ir bijušās Padomju savienības teritorijas, tomēr tās visas ir islāma valstis. Kirgizstānai un Uzbekistānai ticība vairāk ir formāla. Viņi sevi sauc par musulmaņiem, bet islāmu nepraktizē. Uzskati ir liberāli. Piemēram, ja alkohola pudeli ieliek maisiņā vai dzer naktī, tad Allāhs to neredzot un to drīkst darīt.

Savukārt Tadžikistānā islāms tiek praktizēts. Tas ir jāņem vērā gan sievietēm, gan vīriešiem, un noteikumi ir jārespektē.

Vietējā biznesa īpatnības?

Domāju, ka šajās valstīs ir ļoti liels naturālo saimniecību īpatsvars. Nopietnākā tautsaimniecības nozare ir lopkopība – aitu un zirgu audzēšana. Šajās valstīs ir arī derīgie izrakteņi, un pilnīgi noteikti valstu kopproduktu uzlabo opija audzēšana.

Kirgizstāna ir īpaši izteikta agrāra valsts. Tur zirgs ir nacionālais simbols, un viņi ar tiem ļoti lepojas. Uzbekistānā vairāk attīstīta kokvilnas audzēšana un tās pārstrāde, bet Tadžikistāna ir vismazāk attīstīta valsts no šīm trijām. Tūrisma nozare attīstās Uzbekistānas lielākajās pilsētās Samarkandā un Buhārā, kā arī visu trīs valstu galvaspilsētās – Taškentā, Biškekā un Dušanbe, kur tiek organizētas ekskursijas, ir atrodamas viesnīcas. Taškentā ir pat ļoti smalkas un dārgas viesnīcas. Ārpus pilsētām tūrisma nozare nepastāv vai ir ļoti minimāli attīstīta. Tomēr mazajās pilsētiņās vienmēr varēja atrast vietu, kur patverties. Tikai ir jābūt atvērtam visām iespējām, kur pārlaist nakti, – tās var būt kopmītnes, dzīvoklis, neliela viesnīciņa vai jurta. Mūs nekur neizraidīja, jo vietējie cilvēki ir gatavi dažādiem risinājumiem. Viņu dzīves līmenis un ikmēneša ienākumi ir samērā zemi, līdz ar to ceļotāju sniegtā samaksa par naktsmājām ir būtisks ienākumu avots.

Šajās valstīs ir īpaša tirgus kultūra. Precēm nav norādīta cena un par visu ir jārunā. Pirmajās dienās, kamēr mums nebija skaidrs, cik kas maksā, mūs noteikti apšmauca. Pēc dažām dienām jau sapratām cenu līmeni un bija vieglāk. Norēķini notiek tikai skaidrā naudā. Uzbekistānā īpatnība ir viņu valūta sums. Iebraucot samainījām 200 dolārus un pretim dabūjām brangu kaudzīti ar viņu banknotēm. No vietējiem uzzinājām, ka viņi reizēs, kad viesi jāved uz smalku restorānu, parasti ņemot līdzi sporta somu ar naudu.

Ko atvest kā suvenīru?

Es pārvedu dažādus žāvētus augļus un riekstus.

Interesanti!

Šajās Centrālāzijas reģiona valstīs – Kirgizstānā, Tadžikistānā un Uzbekistānā –, līdzīgi kā daudzās islāma valstīs, ir īpaša kapu kultūra. Viņi mirušos apglabā mājiņās, nevis gulda zemes klēpī. Ja tādu nevar atļauties, tad aizgājēju nevis aprok, bet apber ar zemi. Viņi kapus nekopj, un tas netiek darīts nevīžības dēļ, bet tāda ir tradīcija. Ja cilvēks ir aizgājis, tad viņu vairs netraucē.

Kuriozs

Mums bija Anglijā reģistrēta mašīna ar stūri labajā pusē. Uzbekistānas vidienē mūs apturēja policija par ātruma pārkāpšanu. Es sēdēju blakus vadītājam un sodīja mani. Policists nepamanīja, ka stūre ir labajā pusē un ka es auto nevadu.

Robotizācijas gads 2016. gada tehnoloģiju inovācijas sola piepildīt vairākus desmitiem gadu senus cilvēces sapņus

Fascinējošā nākotnes zīlēšana gadu no gada aizrauj pat visnopietnākos tehnoloģiju pasaules dižgarus, lai arī pat viņiem ne vienmēr izdodas precīzi prognozēt, kādi produkti patērētājus ieinteresēs visvairāk. 2016. gads vēl nav paspējis degunu apsildīt, bet eksperti jau sludina, ka tas ievadīs robotizācijas laikmetu, kad auto vadīšanu, sūtījumu piegādāšanu un pat dažādu «biroja» darbu veikšanu pārņems mākslīgais intelekts. Lūk, sešas būtiskākās un interesantākās tehnoloģiju tendences, kas šogad varētu piedzīvot izrāvienu, lai jau pēc dažiem gadiem kļūtu par neatņemamu mūsu dzīves sastāvdaļu.

Virtuālā un papildinātā realitāte

Iespēja cilvēkam izdzīvot paša uzkonstruētu dzīvi un piepildīt šķietami neīstenojamus sapņus, piemēram, spēlēt futbolu ar Lionelu Mesi, jau gadiem ir gana spēcīgs dzinējspēks virtuālās realitātes attīstīšanai. Fantāzijas ir pāraugušas reālos produktos, kas līdz šim gan bija pārāk dārgi un robusti, un arī lietotājiem pieejamā satura nav daudz. Taču līdz ar Samsung un Google samērā lēto virtuālās realitātes briļļu nonākšanu pārdošanā, kā arī Sony un Microsoft plānoto analogo produktu laišanu tirgū virtuālā realitāte šogad kļūs pieejama masām. Nedrīkst aizmirst arī par Facebook ambīcijām, pirms diviem gadiem iegādājoties virtuālās realitātes avangarda kompāniju Oculus Rift. Tās jaunākās paaudzes iekārtas pircējiem tikšot piegādātas jau šā gada pirmajā ceturksnī.

Ražotāju aktivitātei vajadzētu pamudināt satura izstrādātājus beidzot radīt sen gaidīto fantāzijas pasauli, kas ļautu pat kopmītņu istabas stūrī izdzīvot sultāna cienīgu dzīvi. Jau šogad patērētāju elektronikas izstādē Lasvegasā CES 2016 pārstāvēti 46 spēļu un virtuālās realitātes izstrādātāji, kas ir par divām trešdaļām vairāk nekā pirms gada.

Kiberdrošība

Lielā mērā politisku motīvu un draudu dēļ 2016.gadā kiberdrošībai tiks pievērsta pastiprināta uzmanība. Valdības iestādes centīsies nostiprināt savus datortīklus, baidoties no naidīgām valstīm un teroristiem. Uzņēmumi meklēs jaunus veidus, kā pasargāt klientu datus no ļaundaru tīkojumiem, un vispārējais nocietināšanās drudzis «paķeršot līdzi» arī privātpersonas, kas sākšot rūpīgāk izturēties pret tālrunī un datorā esošo datu drošību, prognozē raidsabiedrības BBC aptaujātie eksperti. Jārēķinās arī ar noziedznieku aktivizēšanos, kuri pastiprināti izmantos pērn pārbaudīto taktiku – ielaist datorā ļaunprogrammu, kas nobloķē tā darbību, un par datu atdošanu pieprasīt izpirkumu.

«Izpirkuma prasīšanas sacensība 2016.gadā sasniegs apogeju. Uzbrukumi tiks vērsti uz uzņēmumiem, lai iegūtu kritiski svarīgus datus un par to atdošanu pieprasītu vēl prāvāku naudas summu,» prognozē kompānijas Vectra Networks vadītājs Hitešs Šets.

Viedās automašīnas

Trīsarpus futbola laukumi – tik lielu vietu CES 2016 aizņems tehnoloģijas, ko vēl pavisam nesen nepieskaitīja patērētāju elektronikai. Tās ir viedās automašīnas. Kopš Google sāka publiski dižoties ar bezpilota automašīnu izmēģinājumiem, šī inovācija bauda pamatīgu sabiedrības uzmanību. Kurš gan negribētu personīgo auto, kurā var ērti atlaisties krēslā, pavēlēt nogādāt sevi mājās un pa ceļam noskatīties kādu filmu? Decembrī izskanēja runas, kas Google varētu apvienot spēkus ar amerikāņu autobūves milzi Ford, kas nodrošinātu autonomo automašīnu rūpniecisku izgatavošanu. Ražotāji uzstāj, ka bezpilota tehnoloģija jau tagad vada auto labāk nekā cilvēki, lai gan ir arī daudz neatbildētu jautājumu. Piemēram, kā šādi auto uzvedīsies uz piesniguša vai apledojuša ceļa?

Mākslīgais intelekts

Roboti smagu fizisku darbu rūpnīcās veic jau vairākas desmitgades, bet šogad tie varētu ķerties pie intelektuālajiem darbiem. Mākslīgā intelekta darbinātas mašīnas galvenokārt veikšot uzdevumus, kas prasa daudzkārtēju vienas darbības atkārtošanu, piemēram, tās savāks un analizēs datus. «Sākot no veselības aprūpes un beidzot ar pašbraucošiem auto – 2016.gadā biznesa dzinējspēks būs roboti,» BBC stāsta Silicon Valley Bank Lielbritānijas filiāles vadītājs Fils Kokss. «Roboti jau aizstāj ķirurgus un rūpnīcas darbiniekus, un pat mācās pateikt «nē».»

Līdz ar to mainīšoties pieprasījums pēc speciālistiem darba tirgū. Visaugstāk tiks vērtēti nevis tie, kuri spēj atrisināt problēmas, bet gan tie, kuri tās varēs sameklēt. Risināšana tiks atstāta mākslīgā intelekta ziņā.

Vēl mobilāka pasaule

Šodien grūti iedomāties dzīvi bez mobilā tālruņa, bet drīzumā viedās ierīces un tās papildinošākie aksesuāri iegūs vēl nozīmīgāku lomu. Tiek prognozēts, ka šogad strauju izplatību piedzīvos Samsung un Google mobilo maksājumu sistēmas. Cerams, ka kāda no tām sasniegs arī Latviju. Līdz ar to viedtālrunis vai viedpulkstenis aizstās maksājumu karti un, iespējams, meklējot dāvanas jau nākamajiem Ziemassvētkiem, naudas maks vairs nebūs jāņem līdzi uz veikalu. Pietiks ar tālruni.

«Mobilie maksājumi kļūs visuresoši,» BBC prognozē digitālā naudas pārsūtīšanas servisa Azimo vadītājs Maikls Kents. «Tehnoloģijas demokratizē finanšu pakalpojumus.»

Tiek prognozēts, ka šogad papildinājumu piedzīvos ļoti lētu viedtelefonu segments, un pilnvērtīgu gudro tālruni varēšot iegādāties par mazāk nekā 20 eiro, ziņo aģentūra Reuters. Tas dos iespēju pie telefona tikt absolūti visiem civilizētās pasaules iedzīvotājiem, ja vien viņi paši to vēlēsies.

Mehāniskie pasta baloži

Amazon pērn parādīja, kā bezpilota lidaparāti var aizstāt pastnieku un kurjeru, piegādājot sūtījumus līdz mājas durvīm vai logam. Sagaidāms, ka šogad ASV tiks apstiprināti bezpilota lidaparātu lietošanas noteikumi komerciālām vajadzībām un tas pavērs durvis pavisam jaunam sūtījumu piegādes veidam «jaunajā pasaulē». Drīz pēc tam amerikāņu piemēram varētu sekot pārējā zemeslode.

Pilsētniekiem būs jāpierod, ka virs māju jumtiem ņirbēs nelieli mehāniski «pasta baloži», kas atnesīs klientu pasūtītās pusdienas, žurnālus un dažādus pirkumus no interneta veikaliem. Portāla Marketwatch aptaujātie eksperti prognozē, ka šogad ASV vien tiks pārdots vairāk nekā miljons dronu. Tirgus jau tagad «eksplodējot».

Opel spodrina savu zvaigzni Jaunākās paaudzes Opel Astra ir nobriedusi atgriezt iepriekšējo gadu spozmi, kas pēdējos gados ne tikai uz klasisko, bet arī uz jauno konkurentu fona ir krietni pabalējusi

Vieglāka un kompaktāka pēc saviem apkārtmēriem, bet pēc ražotāja solītajiem salona izmēriem tā ir pamanījusies kļūt ērtāka nekā līdz šim, palielinot ērtības gan priekšā, gan aizmugurē sēdošo kājām.

Kāpēc tas būtu jāpērk

Opel Astra ir viena no sava žanra klasiķēm, kura allaž likusi saspicēt ausis pircējiem Eiropā. Lai ieintriģētu auditoriju, tostarp arī tos, kas iepriekš nav pievērsuši uzmanību Opel kompaktklases modelim, jaunā Astra ceļ galdā veselu lērumu dažādas aktīvās un pasīvās drošības sistēmas, kas parasti ir sastopamas augstāka plaukta automobiļiem. Līniju un ceļa zīmju lasītājs, pirmssadursmes brīdinājuma sistēma ar autonomo bremzēšanas funkciju, aklās zonas brīdinājuma sistēma, distances ievērošanas palīgsistēma ir tikai daļa no visiem t.s. bling-bling palīgiem, ko ir iespējams piešūt Astra mundierim. Tajā pašā laikā standarta jaunie krēsli ir gaužām neērti un noteikti nav piemēroti garākiem pārbraucieniem. To uz savas ādas izbaudīja šo rindu autors, kas bija izvirzījis mērķi ar jauno Astru aizbraukt līdz Tallinai un atpakaļ. Nākamajiem Astra pircējiem noteikti vajadzēs piemaksāt vismaz 353 eiro, lai pilota un blakussēdētāja krēsliem iegūtu regulējamu atzveltnes izliekumu un izbīdāmu sēdekļa apakšējo daļu. Visbeidzot tiem, kas vēlas maksimāli palutināt savu mugurkaulu, nāksies pirkt Astru dārgākajos – Innovation vai Dynamic – izpildījumos un saņemt zaļo gaismu par 2017 eiro piepirkt klāt vācu ortopēdu savienības atzītos AGR priekšējos krēslus, kam bez daudzveidīgām regulēšanas iespējām ir pieejamas arī masāžas un ventilācijas funkcijas. Jāpiebilst, ka Astras aizmugurējie krēsli arī nav labsajūtas etalons, vietas kājām ir kļuvis vairāk, taču pati sēdpozīcija ir pārāk dziļa un nav diez ko relaksējoša. Kā sacīt, sēdēt var, bet ne ilgstoši. Simpatizē jaunais Astras vadības panelis, no kura ir aizvāktas neskaitāmās podziņas un kloķīši, kas bija iepriekšējās paaudzes modelī. Turpmāk lielākā daļa noderīgās informācijas ir paslēpta Opel jaunajā infosistēmā, kurai ir 4G savienojums, WiFi hotspots, kā arī skārienjutīgs ekrāns, kas ļauj piekļūt vairākām aplikācijām viedtālrunī. Loģiski, ka visi šie labumi, tostarp šā brīža laika apstākļiem tik noderīgā stūres apsilde vai aizmugurējo krēslu apsilde prasīs papildinvestīcijas, un tad jau Astras cena būs tālu no bāzes modeļa noteiktajiem 14 600 eiro.

Gaita un vadāmība

Brauc un stūrējas jaunā Astra ļoti azartiski un paklausīgi, purngala atvieglošana no liekajiem kilogramiem ir rezultējusies ar precīzāku un ātrāku stūres pievada darbu.

Aplausus noteikti ir pelnījis jaunais 1,6 litru dīzelis ar 136 ZS, kas tika piejaucēts testētā Opel Astra motortelpai. Dārgākais un vienlaikus prestižākais dīzeļmotors kombinācijā ar sešpakāpju automātisko pārnesumkārbu pēc vairāk nekā 600 kilometru gara brauciena uzrādīja nieka 4,3 litru vidējo patēriņu, kas ir mazāks nekā ražotāja solītais.

Par spīti rekordcienīgajam patēriņam, kas būs vēl mazāks, ja šo pašu motoru sapārotu ar sešpakāpju manuālo transmisiju, šādas Astra atšķirībā no Vācijas uz Latvijas ceļiem visticamāk redzēsim ievērojami retāk. Šāda Opel Astra būs pārlieku dārgs pirkums. Visticamāk, ka no piedāvātās motorizācijas programmas lielāko uzmanību izpelnīsies 1,4 litru motors ar 125 ZS vai labākajā gadījumā tā paša tilpuma motors, bet jau ar 150 ZS lielu jaudu. Kā liecina pašmāju Opel pārstāvju prognozes, līdzīgi kā iepriekš vismaz 70% jauno Astras pircēju būs firmas un uzņēmumi, kas izvēlēsies Astru kā dienesta auto. Attiecīgi darba zirdziņa pienākumu pildīšanai vairāk par brīnumainām palīgsistēmām ir svarīga automašīnas cena.

Varētu vēlēties

Negaidīti vāja aizmugurējo riteņu arku trokšņu izolācija. Stiprā lietus laikā ir sajūta, ka sēdi uz ielas, nevis automašīnas salonā. Uz nelīdzenāka ceļa salonā laužas trokšņi no automašīnas šasijas. Standarta priekšējie krēsli gara auguma pilotiem ir īstas mocības, jo krēsla apakšējā daļa ir gaužām īsa.

Verdikts

Jaunā Opel Astra noteikti ir kļuvusi labāka par savu priekšgājēju. Visticamāk, lielākajai daļai pašmāju pircēju moderno palīgsistēmu armija var izrādīties par nevajadzīgu un dārgu izšķērdību.

Sniega

nebaidās

Anna Butele, Annvil.lv interjera arhitekte 

Vēderprieks

Mans birojs atrodas Kalnciema kvartālā, līdz ar to visbiežāk tiekos ar klientiem blakus esošajā restorānā Māja. Man garšo tur pasniegtās maltītes un patīk, ka viesmīļu attieksme pret viesiem ir ļoti personiska.

Pēdējā laikā es ļoti bieži, gandrīz katru nedēļu braucu uz Oslo, kur sāku lēnām iedzīvoties, tādēļ no Rīgas restorāniem šoreiz neizcelšu nevienu, bet ieteikšu apmeklēt divas savstarpēji kontrastējošas vietas Oslo. Abi restorāni atrodas mūsdienīgā Oslo kvartālā Vulkan, kurā vienviet ir vairāki stilīgi restorāni, klubi, koncertzāles u.c. Viens no maniem pēdējā laika atklājumiem ir restorāns Kontrast (Maridalsveien ielā, Oslo). Maltītes laikā tiek pasniegtas apmēram desmit kārtas un katrs ēdiens ir kā mākslas darbs, un nevar saprast, kas tas ir, un nav ne mazākās nojausmas, kāda būs tā garša. Savukārt otra vieta ir Methallen (Vulkan ielā, Oslo), ko es varētu salīdzināt ar tirgus paviljonu. Tā ir liela telpa, kurā ir daudz ēstuvju un veikaliņu. Telpai pa vidu ir garš galds, pie kura var apsēsties un mieloties ar nopirkto ēdienu. Atmosfēra un izvēles iespējas ir ļoti demokrātiskas. Man patīk šīs vietas vienkāršība. Rīgā nekas līdzīgs pagaidām nav izveidots.

Dvēselei

No pēdējā laikā pieredzētajiem koncertiem man atmiņā ir palikuši divi. Pirms mēneša biju Amsterdamā Londonas elektroniskās mūzikas grupas Hot Chips koncertā, kas notika Paradiso klubā, kas izveidots izbijušā baznīcā. Savukārt otrs koncerts notika Oslo. Draugs man aizsēja acis un dienas vidū aizveda uz Viktorijas koncertzāli, kurā interjers ir veidots līdzīgi kā mūsu operā, ar skatuvi priekšplānā un skatītāju vietām balkonos. Līdz pēdējam brīdim nezināju, ko redzēšu uz skatuves. Tas bija Ņujorkas džeza pianists Brand Mehday. Biju klausījusies viņa izpildīto mūziku, bet pirmo reizi apmeklēju šī pianista koncertu. Tas bija spēcīgs un izjusts sniegums. Oslo viņam bija tikai divi koncerti, kas bija pilnībā izpārdoti.

Savukārt Latvijā no pēdējā laikā spilgtākajiem notikumiem varu izcelt Latvijas Nacionālā mākslas muzeja apmeklējumu. Tā kā projektu ir veidojuši lietuvieši, man iepriekš nebija zināms, kā muzejs izveidots. Muzeja telpas atrodas arī pazemē un uz jumta, tas ir iespaidīgi. Daudzas lietas šajā projektā man ļoti patika, un, manuprāt, ēkas rekonstrukcija ir viens no pēdējā laika zīmīgākajiem un labākajiem notikumiem Latvijā. Man bija interesanti vērot arī cilvēkus, kas lēnām virzījās pa muzeju, aplūkoja sienas, griestus, grīdu. Pie sienām vēl nebija gleznu, bet cilvēki muzeju aplūkoja ar tādu apbrīnu kā mākslas darbu.

Rīgā tuvākajā laikā plānoju apmeklēt leģendārā tenora Hosē Karerasa (Jose Carreras) koncertu, kas notiks 20 .februāri, bet vasarā noteikti nelaidīšu garām Dabas koncertzāles koncertus, kas pērn pozitīvi pārsteidza ar saturu, vietas izvēli un atmosfēru. 

Kino

Viena no manām mīļākajām Roberto Benini filmām ir Dzīve ir skaista (Life is beautiful). Filmas sižeta pamatā ir stāsts par tēvu un dēlu, kurus kara laikā nosūta uz koncentrācijas nometni. Lai aizēnotu traģisko faktu, tēvs dēlam stāsta, ka viss notiekošais ir spēle un beigās dēlu gaida balva. Filma interesantā veidā vēsta par to, kā uz vienu situāciju var palūkoties no dažādiem skatupunktiem. Filma ar vieglumu ļauj palūkoties uz sarežģīto. Tā ir māksla – arī bezizejā atrast izeju. 

Vēl kā vienu no manām mīļākajām varu nosaukt Paolo Sorrentino filmu Jaunība (Youth – La Giovinezza), kas nesen tika atzīta par Eiropas labāko 2015 gada filmu. Saturīga sižeta līnija un izcilais režisora darbs sola teicamu atpūtu. 

Brīvajā laikā

Gūstu enerģiju un atpūtinu prātu, sportojot dabā. Vasarās man patīk peldēt un skriet, bet ziemā dodu priekšroku šim gadalaikam raksturīgiem sporta veidiem. Piemēram, šoziem esmu atsākusi braukt ar sniega dēli. Nesen biju kalnos un braukšana ar sniega dēli man no jauna iepatikās.

Nesen izmēģināju pavisam ko jaunu un pēc šīs izklaides nebeidzu smaidīt, jo sen nebiju tādas sajūtas un adrenalīnu noķērusi. Proti, Norvēģijā biju aizbraukusi pie polārā loka, kur veidoju vienu projektu, un tur man radās iespēja izbraukt ar sniega motociklu. Pie polārā loka daba ir unikāla, visapkārt balti klajumi, mazi pauguri. Traucos ar motociklu lielā ātrumā, un visapkārt bija balts sniegs, un brīžiem pat sajuka, kur ir debesis, kur zeme. Šo nodarbi noteikti gribu atkārtot, jo ātrums, gaisma, daba un sniegs radīja nebijušas izjūtas.

Grāmatplauktā man...

Pēdējās grāmatas, kuras esmu izlasījusi, ir Haruki Murakami darbi. Viena no tām ir grāmata Par ko es runāju, runādams par skriešanu (What I Talk About When I Talk About Running) un otra ir Bezkrāsu Cukuru Tadzaki un viņa svētceļnieka gadi (Colorless Tsukuru Tazak). Man patīk, ka šī autora stāstījuma formāts ir tik vienkāršs, bet valoda ir ļoti bagāta. Autors nemitīgi pārsteidz, un lasītājs nevari zināt, kad stāstā notiks kaut kas negaidīts.

Nesen sāku lasīt japāņu rakstnieka Tanizaki grāmatu In Praise of Shadows. Tā ir novele par Japānas arhitektūru. Man patīk veids, kā autors to redz, sameklē likumsakarības un tās skaidro.

Ziemassvētkos dāvanā saņēmu Čarlza Duhinga grāmatu Ieraduma spēks. Tā ir grāmata par to, kā zemapziņā uz cilvēku darbojas ieradumi, kurus mēs nepamanām un netveram, bet patiesībā tie vada to, kā cilvēks dzīvo.

Vēlos aizbraukt uz...

Tuvākajā laikā plānoju braukt uz Kostariku, pa ceļam iegriezties arī Ņujorkā. Abās valstīs man ir draugi, kurus apciemošu. Kostarika, protams, vilina ar laika apstākļiem un skaisto dabu – džungļiem, tur ir ļoti daudz ūdenskritumu. Tur es plānoju sākt mācīties sērfot. Vēl man ir plāns doties uz Kotdivuāru jeb Ziloņkaula Krastu Āfrikā. Šajā kontinentā līdz šim neesmu bijusi. Mani vilina arī braukšana ar nelielu kuģīti pa Norvēģijas fjordiem. Vēl neesmu izlēmusi, kurā gadalaikā to darīt, jo, šķiet, katrā no fjordiem ir savs skaistums.

Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska: «Tiesības vietējai varai noteikt savu uzņēmumu ienākuma nodokli savā teritorijā ir tikai dažās Eiropas valstīs, taču lielākoties šis nodoklis darbojas kā instruments investīciju piesaistei, nevis vietējās kases papildināšanai.» Foto – ritvars skuja, dienas mediji

Tikai dažās valstīs pašvaldības tiek pie peļņas nodokļa Eiropā nav īpaši izplatīta prakse, ka uzņēmumu ienākuma nodoklis vai tā daļa tiktu atvēlēta vietējām municipalitātēm, to budžeta papildināšanai

To liecina BDO Zelmenis&Liberte pētījums par pašvaldību saistību ar uzņēmuma ienākuma nodokļa likmēm un tā maksājumiem. «Eiropā ir tikai atsevišķas valstis, kur pašvaldībām ir piešķirtas tiesības darboties ar to kompāniju uzņēmuma ienākuma nodokli (UIN), kuru teritorijā tās darbojas,» skaidro BDO Zelmenis&Liberte nodokļu un finanšu konsultāciju nodaļas direktore Marina Bičkovska. Viņa savu sacīto pamato ar pētījumā redzamo, ka būtiska teikšana vietējām pašvaldībām par UIN savā teritorijā ir tikai Šveicē un Luksemburgā. Daudz mazākā apmērā šādas tiesības ir dotas Spānijā un Portugālē, savukārt pārējā Eiropā nekā tamlīdzīga nav. «Jā, ir specifiski UIN maksājumi Itālijā – 3,9 līdz 4,9% no neto pievienotās vērtības, taču tas vairāk būtībā ir pievienotās vērtības nodokļa paveids, Ungārijā ir īpašais peļņas nodoklis ar 2 % likmi, bet Vācijā ar 14 līdz 17% likmi tā dēvētais tirdzniecības nodoklis, kas tiek piemērots koriģētai apliekamā UIN bāzei,» zina teikt M. Bičkovska. Viņa norāda, ka būtībā šāds specifisks UIN regulējums ir saistīts ar to, ka ES ļauj katrai dalībvalstij šī nodokļa sakarā būt ļoti neatkarīgām. «Pievienotās vērtības nodoklis, kā arī akcīzes nodoklis ir ļoti stingri definēts visas ES līmenī, savukārt UIN ir katras valsts suverēna lieta, kurā Brisele neiejaucas (tomēr, ja likme ir zema, tad nepieciešams pierādīt, ka tā neapdraud biznesu pārējās Kopienas dalībvalstīs), kaut arī vairākkārt ir bijuši, it īpaši veco ES dalībvalstu mēģinājumi novērst kapitāla aizplūšanu uz jaunajām ES dalībvalstīm, kur ir mazāks peļņas nodoklis,» tā M. Bičkovska.

Sprūdžs vēl nepadodas DB jau rakstīja, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža ideja par UIN daļas novirzīšanu vietējās pašvaldības kasē, kur atrodas tā juridiskā adrese, ir izgāzusies, jo tai ir vairāki trūkumi un tādu pārdali neatbalsta arī finanšu ministrs Andris Vilks. «Rezultāts ir tāds, ka UIN daļas novirzīšana pašvaldībām tiešā veidā nodrošinātu neproporcionālu ienākumu pieaugumu tādām pašvaldībām kā Rīga. Tāpat tas nekorekti atspoguļotu pašvaldību pūliņus uzņēmējdarbības vides uzlabošanā, jo ar juridisko adresi ir salīdzinoši vienkārši manipulēt,» DB intervijā norādīja vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs. Tomēr vienlaikus viņš atzina, ka ir jādomā cits mehānisms, kas būtu piesaistīts darba vietām un nodarbināto skaitam teritorijā. «Izmaiņas 2013.gadam nesagaidīsim, pašvaldību budžets paliks tradicionālās robežās,» sacīja E. Sprūdžs. Lai gan šobrīd netiek precīzi norādīts, kā šo mērķi nākotnē ir paredzēts sasniegt, ministrs norāda, ka VARAM pie šī jautājuma strādā un vairākas ieceres tiek izvērtētas. Viena no iecerēm ir arī saistībā ar UIN, bet ne sākotnēji piedāvātajā variantā, neslēpa E. Sprūdžs, tomēr plašāku ieskatu plānos viņš nesniedza.

Labs instruments

«Visās valstīs – Luksembugā, Šveicē, Portugālē un Spānijā – vietējā vara pati var izlemt, cik liels būs tās teritorijā tā dēvētais vietējās pašvaldības peļņas nodoklis – to neregulē šo valstu centrālā valdība,» atšķirību izskaidro M. Bičkovska. Viņa norāda, ka tādējādi vietējai varai ir iespējas ietekmēt savu attīstību. «Šis peļņas nodoklis vietējai varai tiek izmantots kā instruments vēlamas uzņēmējdarbības piesaistei un vienlaikus nodarbinātības jautājumu risināšanai,» skaidro M. Bičkovska. Viņasprāt, pašvaldība var šo likmi noteikt gan 0% apmērā, gan ievērojami augstāku, gan arī to diferencēt dažādu jomu uzņēmējiem, taču šī likme nav saistāma ar kopējo UIN likmes apmēru, ko katrs uzņēmējs maksā centrālajai konkrētās valsts valdībai. «Jārēķinās, ka šajās valstīs, izņemot Šveici, uzņēmējiem noteiktā likme, ko tie maksā UIN, ir ievērojami augstāka, nekā tā šobrīd ir Latvijā, tomēr šīs likmes ir grūti salīdzināt, jo tad ir jārēķina šī nodokļa efektīvā likme, jo ar šo nodokli neapliekamie tēriņi katrā valstī tomēr atšķiras,» norāda M. Bičkovska.

Piena cena nedaudz sarūk Šā gada augustā vidējā piena iepirkuma cena, salīdzinot ar jūliju, samazinājusies par 1% līdz 174,2 Ls/t

Šā gada augustā piens pārstrādei iepirkts par 1% vairāk nekā 2012. gada jūlijā, liecina Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības (LPCS) sniegtā informācija. Šāda situācija liecina par stabilitāti nozarē, komentē LPCS valdes priekšsēdētājs Jānis Šolks.

Šā brīža operatīvā informācija liek prognozēt, ka vidējā piena iepirkuma cena septembrī varētu būt nedaudz aug- stāka, pauda J. Šolks. To DB apstiprina arī citi piensaimnieki, piebilstot, ka daudz būs atkarīgs no norisēm pasaules tirgos.

Grūti paredzēt

Lai arī industriālo piena produktu, galvenokārt piena pulvera cena sāka pieaugt jau jūlijā, šobrīd tā ir stabilizējusies, līdz ar to pagaidām grūti prognozēt, kādas tendences attīstīsies turpmāk un kā tas ietekmēs piena iepirkuma cenu izmaiņas.

Kā DB jau ziņots, visu pagājušo gadu piena iepirkuma cena bija stabila un svārstījās no 20,8 santīmiem par kilogramu līdz 22 santīmiem, taču šā gada pavasarī bija vērojams cenas samazinājums ne tikai Latvijā un Lietuvā, bet arī citviet Eiropā. Cenu krituma iemesls bija industriālo piena produktu cenu samazinājums pasaulē. Zemnieki gan izteicās, ka cenām vajadzētu augt, jo pasaulē piena produktu cenas paaugstinājušās. Piena lopkopēji arī norādīja, ka graudu cenas strauji palielinājušās, līdz ar to barības nodrošināšanai lopiem jāpērk dārgāki graudi, bet tas ietekmē pašizmaksu.

Piena ražošana aug

Zinot to, ka valstī strauji notiek piena lopkopības uzņēmumu modernizācija un tiek būvētas jaunas, modernas govju kūtis, kā rezultātā pieaugs saražotā piena apjomi, grūti paredzēt, kādu iespaidu tas atstās uz piena iepirkuma cenām. J

au izveidojis modernu fermu vairāk nekā 2000 govju ganāmpulkam.

Valsts mērosies spēkiem ar lielajām loģistikas zivīm Valsts a/s Gateway Latvia (GL) aktīvi iesaistīsies starptautiskajā loģistikas un transporta tirgū

Jaundibināmais uzņēmums darbosies kā pilnvērtīgs starptautiska līmeņa transporta un loģistikas tirgus spēlētājs, sarunā ar DB norāda idejas virzītājs, satiksmes ministra padomnieks Kaspars Briškens, piebilstot, ka tas nebūs funkciju administrators kā aģentūra. Te pastāv monopolisma un korupcijas riski, brīdina loģistikas centra Atlas vadītājs Mihails Fridmans.

Drīz būs

K. Briškens sola ar esošo priekšlikumu iepazīstināt nozares asociācijas, bet septembra beigās galīgo variantu vēlreiz prezentēt Latvijas Ostu, tranzīta un loģistikas padomē, un tad institūcijas dibināšanas dokumentu paketi virzīt izskatīšanai valdībā. Tikmēr Ekonomikas ministrija (EM) ir norādījusi, ka ir jāizpildās noteiktiem priekšnosacījumiem, lai būtu pietiekams pamats valstij nodarboties ar komercdarbību, DB saka ekonomikas ministra padomniece Inese Druviete. Tostarp jāpierāda pamatojums, kāpēc ir nepieciešama valsts iejaukšanās šajā tirgus segmentā; jāpierāda, ka nepārklājas GL un LIAA, brīvostu pārvalžu, ministriju funkcijas. Šobrīd SM ir apņēmusies ievērot visus šajā koncepcijā ietvertos principus un sekot kritēriju izp