Pēc diviem gadiem Latvijā būs oficiālā elektroniskā e-adrese, un tā obligāti būs jāizmanto valsts iestādēm un uzņēmumiem, tomēr nezināmo tās ieviešanā vēl ir ļoti daudz

Saeima, akceptējot Oficiālās elektroniskās adreses likumprojektu, kas paredz, lai elektroniskā vidē nodrošinātu ērtu un drošu oficiālo saziņu un dokumentu apriti starp valsts un pašvaldību iestādēm un iedzīvotājiem, no 2018.gada 1.jūnija valstī sāks darboties oficiālā elektroniskā e-adrese. Tā būs personas oficiālās deklarētās adreses versija elektroniskā vidē, lai ar portāla www.latvija.lv starpniecību personas varētu no valsts iestādēm saņemt oficiālo korespondenci, kā arī sazināties tūlītēji. Uzņēmējiem, valsts un pašvaldību iestādēm oficiālās elektroniskās adreses izmantošana būs obligāta, bet fiziskās personas to varēs izvēlēties brīvprātīgi, norādīts Saeimas informācijā.

Tiesām, kas izskata civillietas, krimināllietas, administratīvās lietas un administratīvo pārkāpumu lietas, Satversmes tiesai, kā arī zvērinātiem tiesu izpildītājiem, maksātnespējas procesa administratoriem šī e-adrese obligāti būs jāsāk izmantot no 2020.gada.

Lai izveidotu e-adresi, personai būs jāpieslēdzas savā kontā portālā www.latvija.lv ar tiem pašiem autentifikācijas līdzekļiem, kā, piemēram, iesniedzot iesniegumu. Fiziskās personas e-pasta aktivizēšana notiks, personai pirmo reizi autentificējoties portālā e-adreses izmantošanai. Atbildi personai nosūtīs elektroniski uz tās e-adreses kontu, kas ir droša vide dokumentu apritei, tādēļ atšķirībā no parastā e-pasta nepastāv risks, ka dokumentu varēs apskatīt nepiederošas personas, teikts likumprojekta anotācijā. Patlaban oficiālā saziņa ir piesaistīta personas deklarētajai dzīvesvietas adresei, bet arvien vairāk uzņēmēju un iedzīvotāju izvēlas elektronisko saziņu. Patlaban valsts iestādes ir spiestas veidot individuālus risinājumus drošai e-dokumentu sūtīšanai. Tādējādi iedzīvotājiem nav vienas pastkastītes oficiālai saziņai, bet ir daudzas.

Neapmierina termiņi

«Tas, ka oficiālu elektronisko adresi vajag, nav diskutējams jautājums, vienīgi mulsina ieviešanas termiņi – 2018. un 2020. gads,» savu pozīciju skaidro valsts a/s Latvijas valsts radio un televīzijas centrs valdes priekšsēdētājs Jānis Bokta. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka aptuveni 80% iedzīvotāju ir sasniedzami internetā un loģiska būtu arī oficiālā elektroniskā adrese, kurā viņi ir sasniedzami, jo ir taču 21. gadsimts. «Valsts iestādēm un kapitālsabiedrībām jau ir elektroniskās adreses, kurās nodrošina saziņu jau pašlaik, taču tādu nav nedz fiziskajām personām, nedz arī daudziem uzņēmumiem, kā rezultātā ir situācijas, kad privātpersona var aizbildināties «nesaņēmu», «man tagad ir cits e-pasts» utt. protams, daudzi šo jautājumu risina, slēdzot līgumus, paredzot, ar kāda e-pasta palīdzību notiek saziņa,» skaidro J. Bokta. Viņaprāt, minēto iemeslu dēļ arī rodas jautājums par oficiālās elektroniskās adreses likumprojekta ieviešanas termiņiem. «Kā var pašlaik reģistrēt jaunus uzņēmumus bez elektroniskās adreses? Tas nav labi. Tāpēc oficiālās elektroniskās adreses ieviešanas termiņiem būtu jābūt ātrākiem,» norāda J. Bokta. Savukārt par likumprojekta izpildījumu varēšot runāt vēlāk.

Daudz jautājumu

Vairāki DB aptaujātie uzņēmēji oficiālo e-pasta adresi uzskata par loģisku un nepieciešamu 21. gadsimta atribūtu. Tomēr līdzās ieguvumiem būs arī zaudētāji. Piemēram, līdz ar oficiālo e-pasta adresi varētu sarukt pa pastu sūtītās korespondences apmērs. Tādējādi pasta biznesā strādājošajiem oficiālās elektroniskās adreses ieviešana samazinās ieņēmumus. Vēl viens būtisks aspekts ir fizisko personu oficiālā e-adrese, proti, tādējādi varot sarukt elektronisko e-pasta vietņu uzturētāju klientūra un tātad arī ienākumi. Proti, ja oficiālo e-adresi (pastkastīti) var izmantot saziņai ne tikai ar valsts un pašvaldību iestādēm, bet arī ar citiem cilvēkiem, privātkompānijām utt., tāpēc ir arī jautājums, vai līdz ar oficiālo elektronisko pastkastīti kaut kas mainīsies saziņā, piemēram, ar VID, kur EDS tiek izmantota visu veidu saziņai. Vēl viens svarīgs jautājums ir, cik šīs oficiālās e-adreses izveide un uzturēšana izmaksās no valsts (nodokļu maksātāju) kabatas.

Naudas izšķērdēšana

«Oficiālas elektroniskās adreses deklarēšanas ideja ir pareiza, bet iecerētais izpildījums pārvērsts par kārtējo IT pirmsskolnieka ideju, kas sakrustota ar pieredzējuša birokrāta Eiropas struktūrfondu «apgūšanas» jeb nelietderīgo naudas izšķiešanas pieredzi,» savu nostāju pauž savulaik vairāku desmitu valsts un Eiropas nozīmes IT sistēmu projektu vadītājs Ainars Brūvelis (2002. gadā saņēmis Latvijas Zinātņu akadēmijas balvu par valsts nozīmes sistēmu ieviešanu). Viņš savu sacīto pamato ar juridiskiem un tehniskiem argumentiem. «Pirmkārt, e-pasta adreses ir visiem, kuri to vēlas: gan saziņai ar VID, gan tiesām, Lauku atbalsta dienestu (LAD) un simtiem citu. No otras puses, ir skaidrs, ka visi e-saziņu izmantot nevēlēsies un neviens likums nespēs demokrātiskā valstī piespiest visus šādu saziņas veidu izmantot, – tas būtu arī cilvēktiesību pārkāpums,» stāsta A. Brūvelis. Viņš atgādina, ka Latvijā ir apmēram 200 valsts nozīmes informācijas sistēmu, kurās saziņai ar lietotāju parasti ir norādīta e-pasta adrese. «Atbilstoši esošai likumdošanai, kas aizliedz pieprasīt informāciju, kura jau ir valsts rīcībā, piemēram, Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, kurā jau reģistrēta deklarētā adrese, blakus lauciņā varēja iekopēt elektronisko adresi, un pēc tam ar e-pastu pārjautāt, kuru pilsonis izvēlējies norādīt kā deklarēto e-pastu,» situāciju skaidro A. Brūvelis.

Otrkārt, koncepcijā iestrādātā ideja «piespiest» visus deklarēties jau mazpopulārajā valsts portālā no juridisko tiesību analoģijas viedokļa, pēc A. Brūveļa domām, būtu tas pats, kas piespiest visus deklarēt savu mājas (fizisko) adresi kādā valsts cietuma ēkā, nevis tur, kur persona reāli «uzturas». «Treškārt, piespiežot to darīt tikai valstij piederošā «īpašumā», tiek pārkāptas Latvijā saistošās normas, kas aizliedz valstij veidot publiskos pakalpojumus jomā, kurā efektīvi un ilglaicīgi strādā desmitiem brīvi konkurējošu uzņēmumu, kas piedāvā e-pasta pakalpojumus,» norāda A. Brūvelis. Viņš steidz piemetināt, ka Eiropā ir valstis, kurās ir šādi centralizēti risinājumi, tomēr tie galvenokārt veidoti digitālās ēras sākumposmā

«Ceturtkārt, – valstij e-pastu servisu izmantošana neprasa ne sistēmu uzturēšanas, nedz lietotāju apmācības, nedz kādus citus izdevumus, kuri neizbēgami radīsies, mēģinot veidot kārtējo e-pasta servisu jeb Rīgas e-ūdeni II, vai skolas.lv III, respektīvi, milzu nauda, tā vietā, lai ieguldītu valsts attīstībā, tiek politiski sabāzta «pa kabatām» bez jebkāda praktiska labuma, taču tās uzturēšana prasīs daudzus labi apmaksātus ierēdņus,» vēl vienu iemeslu min A. Brūvelis.

Drošības risks

IT projektu vadītājs uzskata, ka piedāvātais risinājums ir nedrošs gan no tehniskā, gan politiskā aspekta un pretrunā visam tam, kas notiek ar modernajām tehnoloģijām pasaulē. Latvija kā jebkura cita valsts nav pasargāta no kiberuzbrukumiem. «Taču, pateicoties vēl pastāvošai decentralizācijai, pat uzbrukumam, nobloķējot, piemēram, VID, turpinās strādāt LAD. Paralizējot «vienīgo pareizo» e-pasta servisu, tiks paralizēta visa saziņa starp visām valsts iestādēm un katru pilsoni (vai arī risinājums izmaksās fantastiski dārgi),» skaidro A. Brūvelis. Tāpat, viņaprāt, vienuviet uzkrājot visu iestāžu saziņu ar jebkuru pilsoni, mazapmaksāts ierēdnis vai valsts ienaidnieks iegūs fantastisku ziņu avotu vienuviet ne tikai par publiski reģistrētiem un notikušiem faktiem, bet arī par to rašanās procesu. «Ja kāds kaitnieks gribēs paralizēt valsts un pašvaldību saziņu ar iedzīvotājiem un uzņēmējiem, ar šādu risinājumu – atliks «izslēgt vienu slēdzi», un visa saziņas sistēma apstāsies,» skaidro A. Brūvelis. Galu galā, viņaprāt, paša interneta tehnoloģisko risinājumu pamats bija izvairīšanās no nedrošiem, vienā vietā sakoncentrētiem risinājumiem. «latvija.lv risinājumi, pretstatā kaut vai Igaunijas risinājumiem jau šobrīd ir dāvana ienaidniekam – viņam viss tiek pasniegts uz paplātes, jo viss ir vienuviet un ir iespējas kontrolēt saziņu un vajadzības gadījumā to paralizēt. Un nav mazsvarīgs jautājums – par kādu naudu un cik profesionālu «snoudenu» šādu centralizētu risinājumu administrēšanai Latvija var atļauties,» drošības riskus min A. Brūvelis. Viņš uzskata, ka patiesībā par šo tematu profesionāli runāt ir bezjēdzīgi. «Tā ir politiskai apgūšanai sadalīta Eiropas struktūrfondu nauda – labākā gadījumā, lai uzblīdušajā valsts pārvaldē ierēdņiem radītu papildu darba vietas un radītu sarežģītu instrumentu, kura vajadzībai nav nedz loģiska, nedz ekonomiska, nedz drošības pamatojuma,» tā A. Brūvelis.

Vissmagākais risinājums

«Skeptiski un neticīgi, esmu nobažījies,» tā uz jautājumu, kā vērtē Saeimas akceptēto likumprojektu, atbild Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas prezidents un a/s SAF Tehnika valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs. Viņš norāda, ka piedāvātais risinājums ir vissmagākais no visiem iespējamajiem, turklāt izmaksās brangu naudu. «Pērn visas lielās nozaru organizācijas aicināja valdību ieviest oficiālo e-pasta adresi, kuru var ļoti vienkārši, deklarējot dzīvesvietu, ierakstīt vienā lauciņā. Tam būtu vajadzīgi tikai dažu MK noteikumu un likuma grozījumi, diemžēl atdūrāmies pret drošībniekiem, kuri vēlas būvēt, tēlaini izsakoties, tanku rūpnīcu,» stāsta N. Bergs. Viņš savu sacīto pamato ar to, ka sākotnēji – vienīgais autorizācijas rīks ir elektroniskās identifikācijas karte, kuru reāli lieto tikai 0,4% no saņēmējiem. Tādējādi topošais produkts būs dārgs un sabiedrības vairumam nesaprotams, kura nepieciešamība un lietderība vēl būs jāskaidro. «Ejam nepareizā virzienā, un rodas sajūta, ka valsts pārvaldē strādājošajiem kāds atņem veselo saprātu,» situāciju raksturo N. Bergs. Viņš arī norāda, ka tieslietās jaunais rīks paredzēts tikai no 2020. gada. «VID ir EDS sistēma, kurā ir augstas drošības prasības, tādējādi ziņojumu (vēstuli) no nodokļu administrācijas tiešā veidā pārsūtīt grāmatvedim nevaru, nākas vien kopēt tekstu un tādējādi to nosūtīt,» uzsver N. Bergs.