auto Līdz šim vienīgie skaļi no valsts puses izskanējušie mērķi saistībā ar auto nozares ilgtspējas veicināšanu ir tie, kas nākuši kā Eiropas Savienības iniciatīva; auto nozares pārstāvji vēlētos, lai arī valsts aktīvāk iesaistās šīs jomas politikas veicināšanā Tā norāda Auto Asociācijas valdes loceklis Ingus Rūtiņš, minot piemēru – izmešu mazināšanu autoparkos. Pēc viņa domām, valstij būtu aktīvāk jārunā, vai tai ir konkrēta politika attiecībā uz autoparku un jāizveido plāns, uz kuru virzīties. Nozare līdz šim ir daudz runājusi ar valsts institūciju pārstāvjiem, tiek zīmēti plāni un projekti, taču tie nav noveduši pie konkrētiem ieviešanas pasākumiem.

Noveco

Latvijas autoparka vecums ir vairāk nekā 13 gadi, un tas kļūst aizvien vecāks. Pēdējā laikā tiek runāts, ka tirgū ienāk vairāk jaunu automašīnu, taču to aizvien ir pārāk maz, lai spētu uzlabot kopējos rādītājus. Statistika liecina, ka aizvadītajā gadā Latvijā tika pārdoti 15–16 tūkst. jaunu automašīnu, taču pirms krīzes šis skaits pārsniedza 30 tūkst. Vidējo autoparka vecumu veido aptuveni 700 tūkst. automašīnu. Pēc I. Rūtiņa teiktā, lai autoparka novecošanu tikai apturētu, nemaz nerunājot par atjaunošanos, būtu jāizpildās vienam no diviem scenārijiem. Pirmais no tiem – jaunu automašīnu tirdzniecībai jādubultojas un gadā jāpārdod ap 36 tūkst. jaunu automašīnu, savukārt lietotu automašīnu imports paliktu esošajā līmenī. Otrs scenārijs būtu, kad lietotu automobiļu importā saglabājas esošais skaits transportlīdzekļu, taču tiktu iegādāti uz pusi jaunāki transportlīdzekļi – ja patlaban vidēji tiek importētas 10 gadus vecas automašīnas, tad to vecums jāsamazina līdz pieciem gadiem.

«Skaidrs, ka neviens aiz labas dzīves nebrauc ar vecu automašīnu, taču tajā pašā laikā tas velk līdzi virkni lietu, kas ir tieši saistītas ar to, cik vecs ir autoparks, un rada problēmas gan apkārtējai videi, gan cilvēku veselībai. Viens no tiem ir izmešu līmenis – jaunākām automašīnām ir mazāk nesadegušās degvielas, degvielas patēriņš ir mazāks, un tas kopumā ietekmē to, cik netīrs attiecībā pret vidi ir autoparks, un tas ik dienas ietekmē iedzīvotāju veselību,» teic I. Rūtiņš.

Neskatoties uz to, ka daudz tiek runāts par sliktajiem Latvijas ceļiem, jāņem vērā, ka pats automobilis ik gadu nolietojas, un, piemēram, tā deformācijas zonas kļūst aizvien vājākas. Tāpat ik gadu automašīnu ražošanā tiek ieviesti jauninājumi, uzlabojot drošības aspektus, piemēram, deformācijas zonas vai drošības spilvenus, tādējādi jaunas automašīnas būs daudz drošākas nekā vecās.

Vēl viens būtisks aspekts, ko min eksperts – jo automašīna ir vecāka, jo tā vairāk sāk doties uz ēnu ekonomikas pusi, jo īpašnieks to remontēs vietā, kur tas izmaksā pēc iespējas lētāk, valstij negūstot nodokļu ienākumus.

Ne vienmēr nauda ir šķērslis

Bieži vien tiek runāts, ka autoparks ir vecs, jo iedzīvotājiem nav pietiekami lielu ienākumu, lai iegādātos jaunākas automašīnas, taču šis apgalvojums tikai daļēji ir taisnība, un ir arī citi iemesli, kādēļ pircēji izvēlas pirkt konkrēta vecuma automašīnu. Šai problēmai pastāv vairāki risinājumi, un nereti valsts institūcijas dara ačgārni, lai tieši grūstu autoparku izmantošanu pelēkajā zonā. Tā, uzņēmuma automašīnu pirkums vienmēr ir būtiski atbildīgāks nekā fiziskas personas pirkums, jo iepirkumos tiek vērtēti ekonomiskie aspekti – patēriņš, efektivitāte. Jo automobiļa ekspluatācija mazāk izmaksā, jo biežāk izvēle tiek izdarīta konkrētā modeļa labā. Valstij būtu ar nodokļu sistēmu jāveicina šī tendence, taču patlaban notiek pilnīgi pretēja rīcība, un uzņēmumi tiek apgrūtināti ar dažādiem nodokļiem, papildus apgrūtinājumiem, administratīvajām izmaksām un citām lietām, kamēr vienā brīdī uzņēmums atmet ar roku un saka, ka viņam bilancē nav nepieciešams nekāds automobilis. Īpaši tas attiecināms uz MVU, kas veido lielāko daļu uzņēmumu Latvijā, atzīst I. Rūtiņš. Otrs, ko valsts varētu darīt, ir noteikt izmešu līmeni, un definēt, kas atbilstoši šī brīža tendencēm ir uzskatāms par zaļu automobili, un, ja tiek iegādāts transportlīdzeklis, kas atbilst šiem kritērijiem, piemērot kādus noteiktus labumus, piemēram, mazāku PVN, vai atcelt prasības, ka darbiniekam automašīna jāizmanto tikai darba vajadzībām, tādējādi veicinot mazāku ekonomisku automašīnu, elektroauto vai hibrīdu iegādi. Vienu brīdi Latvijā tika runāts par atbalstu elektromobiļiem, tika aktīvi uzstādītas uzlādes vietas, taču tagad šis projekts ir apstājies. Vēl viens faktors – ēnu ekonomika un aplokšņu algas rada ne tikai zaudējumus valsts budžetā, bet arī ietekmē finansēšanas ieradumus sabiedrībā, un nereti tam nav saistības ar to, ka cilvēkam ir slikta maksātspēja, bet gan tā nav pierādāma, un bankā aizdevumu viņš nevar saņemt. Viņu maksātspēja ir tāda, ka varētu iegādāties pat jaunu automašīnu, taču, ja tā nav pierādāma, tad cilvēks izmantos nebanku finansējumu, kas maksā krietni dārgāk, un iegādāsies lētāku automašīnu, tādējādi tā maksājumu daļa, ko pircējs pārmaksā procentu maksājumos, varētu tikt izmantota jaunākas automašīnas iegādei.