Kredītspēja Normatīvajam regulējumam kredītinformācijas jomā jābūt, taču tam jāatbilst mūsdienu prasībām

Patlaban tajā ir saskatāmi dažādi trūkumi – ja Kredītinformācijas biroju likuma sākotnējais mērķis bija veicināt kredītinformācijas apriti Latvijā un uzlabot kopējo maksājumu disciplīnu, tad gala versijā ir daudz dažādu izņēmumu, ierobežojumu un aizliegumu, kas sākotnējos mērķus neļauj pilnībā īstenot, sarunā ar DB secina AS CREFO Birojs valdes locekle Inga Veide.

Kā vērtējat kredītinformācijas apmaiņu valstī, vai šis pakalpojums ir attīstīts, vai arī vēl daudz darāmā, lai tas sasniegtu noteiktu kvalitātes līmeni? Kā trūkst? Kā vērtējat nozares spēlētājus, un kāda situācija patlaban ir šajā nozarē?

Izpratne par kredītinformāciju pašlaik vēl nereti ir ļoti šaura. Uzņēmumi mēdz uzskatīt, ka kredītinformācija ir informācija tikai par parādiem, kas mūsdienu finanšu nozarē ir vien daļa no ievāktās informācijas. Tomēr kredītinformācija būtu jāvērtē plašāk - kā dažāda veida informācijas kopums par klientu, kas ļauj novērtēt tā maksātspēju un maksāšanas paradumus, pārraudzīt uzņēmēja kredītrisku un sekmēt kopējo maksājumu disciplīnu. Turklāt kredītinformācija veidojas gan no pašu uzņēmumu uzkrātās informācijas, gan no ārējiem avotiem ievāktās informācijas. Šeit būtiski ir norādīt, ka nevis visa pieejamā vai jebkura informācija ir vērtējama kā kredītinformācija, bet tikai tā, kas atbilst mērķim un nodrošina pilnvērtīgu kredītvadības procesu. Ņemot vērā finanšu sektora dinamisko vidi un vienlaicīgi pašu uzņēmēju noteiktās kvalitātes prasības, operatīva datu atjaunošana ir pamatelements sistēmai, pat neraugoties uz to, ka no juridiskā aspekta likums pieļauj datu atjaunošanu retāk. Šajās tirgus prasībās arī rodas vairāki virzieni, kur saskatām potenciālo attīstību un jomas pilnveidošanu. Primāri tā būtu paša biroja funkciju un informācijas izmantošanas mērķu paplašināšana, kas pieļauj datu nodošanu birojam plašāk nekā šobrīd. Otrkārt, valsts jeb likumdevēja pieejas maiņa attiecībā uz valsts informācijas sistēmām, licences maksām un nosacījumiem. Treškārt, sabiedrības izglītošana par maksātspējas vērtēšanas procesiem, instrumentiem un risinājumiem, radot ieinteresētību veicināt kredītinformācijas apriti.

Kādā attīstības stadijā ir Latvija, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm?

Pat Baltijas kontekstā ir atšķirības gan uzņēmumu prasībās un normatīvajā regulējumā, gan kredītinformācijas sniedzēju pakalpojumu klāstā. Jebkurā tirgū kredītinformācijas apriti nosaka tirgus pašregulācija un tirgus dalībnieku pieprasījums. Ja vērtējam informācijas produktus ar augstu pievienoto vērtību un uzņēmumus, kas tos izmanto, tad Latvijā noteikti ir uzņēmēji un augsti kvalificētu profesionāļu komandas, kas izprot un spēj novērtēt šādu produktu ieviešanas un izmantošanas efektu kredītvadības procesos. Aplams ir pieņēmums, ka Lietuvā vai Igaunijā strādājoša sistēma, primitīvi pārņemta un iedarbināta, tikpat labi darbosies Latvijā. Mūsu pārliecība vienmēr bijusi, ka, zinot labākos risinājumus citos tirgos, spējot ģenerēt un realizēt inovatīvas idejas, kā arī ņemot vērā praktisko pieredzi vietējā tirgū, ir iespējams radīt piemērotus un ilgtspējīgus risinājumus.

Cik lielā mērā patlaban ir attīstīta likumdošana, kas attiecas uz kredītbirojiem?

Vispirms radīts šaurs normatīvais regulējums specifiskai biznesa jomai un tikai pēc tam izveidota kredītinformācijas apmaiņas platforma tirgū – tā īsumā var raksturot esošo situāciju. CREFO Biroja apmaiņas platformu veidojām un turpinām attīstīt atbilstoši Kredītinformācijas biroju likumā noteiktajām prasībām. Mums bija jārēķinās ar likumā noteiktiem ierobežojumiem, bet, izprotot un apzinoties Latvijas tirgu, t.sk. finanšu nozares prasības, ir palikuši vairāki būtiski aspekti un jautājumi, kuros no likuma viedokļa trūkst noteiktības.

Turklāt, ja likuma sākotnējais mērķis bija veicināt kredītinformācijas apriti Latvijā un uzlabot kopējo maksājuma disciplīnu, tad likuma gala versijā ir daudz dažādu izņēmumu, ierobežojumu un aizliegumu, kas šos sākotnējos mērķus neļauj pilnībā īstenot. Otrs būtiskākais aspekts ir piekļuve valsts informācijas sistēmām, ko likums un MK noteikumi it kā paredz, tomēr praksē šī pieeja pilnvērtīgi nestrādā. Daļai no valsts informācijas sistēmām nav tehniskā risinājuma, daļa valsts informācijas sistēmu uzņēmumiem nav pieejama, jo šādu pieeju neparedz speciāls tiesiskais regulējums. Valsts informācijas sistēmas, kurām ir pieeja un ir izveidots tehniskais risinājums, diemžēl nav ņēmušas vērā mūsdienu tirgus, biznesa un tehnoloģiskās prasības informācijas apstrādē. Tādēļ pat, ja piekļuve informācijai tiek nodrošināta, tā ir ļoti neelastīga un vienlaicīgi neadekvāti dārga gan kredītinformācijas birojam, gan uzņēmumam kā informācijas gala saņēmējam.

Kas būtu jādara, lai uzlabotu likumdošanu šajā jomā?

Neesam pret šīs jomas regulējumu; ja skatāmies attīstības un izaugsmes virzienā, tad normatīvajam regulējumam jāiezīmē darbības laukums, mērķi un principi, vienlaicīgi neiejaucoties detalizētos tirgus procesos un ļaujot attīstīt un pilnveidot kredītinformācijas produktus un pakalpojumus. Viens standartizēts risinājums visiem uzņēmumiem šajā jomā nav iespējams un nav nepieciešams.

Kā sabalansēt datu drošību un uzņēmēju intereses? Vai šajā jomā nepastāv riski?

Šobrīd kredītinformācijas biroju darbības un tātad arī daļa kredītinformācijas aprites mērķu un lietderības uzraudzība no valsts puses ir tikai Datu valsts inspekcijas pārziņā, kas, no attīstības un pilnveidošanas viedokļa raugoties, ir bremzējošs faktors. Personas datu drošības, apstrādes un aizsardzības jautājumi vienmēr ir bijuši ļoti būtiski aspekti jebkurā no biznesa jomām un ir bijuši saistīti ar pietiekami stingrām prasībām pret uzņēmumiem. Tomēr Latvijā nav attīstīts ne regulējums, ne uzrauga pozīcija un prakse atšķirīgi vērtēt situācijas, kurās tiesības uz privātumu ir tiešām jāaizsargā no tām, kurās persona tiesisko regulējumu izmanto negodprātīgos nolūkos. Profesionāli nemaksātāji mēdz izmantot privātuma aizsardzību kā argumentu, pieprasot dzēst kredītinformāciju un aizliedzot datu apstrādi, lai slēptu negatīvu kredītvēsturi, nenomaksātus parādus, maksātnespējas procesus vai paradumu vienkārši nemaksāt.

Kā situāciju uzlabot?

Sabalansēts regulējums starp datu aizsardzību un valsts, uzņēmēju un sabiedrības interesēm, it sevišķi saistību kontekstā, ir virziens, kuru attīstot ieguvēji būs visi. Dažās valstīs pietiekami labi darbojas principi, kas stingri ierobežo, piemēram, komercpiedāvājumu sūtīšanu fiziskām personām bez personas piekrišanas. Vienlaicīgi negodprātīgam klientam neatkarīgi no tā, vai nenokārtotas saistības ir pret valsti vai privāto uzņēmēju, ir jārēķinās, ka šī informācija ir pieejama un ievērojami apgrūtina jebkuru pakalpojumu saņemšanu. Dažās valstīs parādniekiem tā pat rada lielāku nodokļu slogu. Tas veido citu sadarbības modeli starp valsti un uzņēmējiem, tādējādi uzlabojot kopējo maksājumu disciplīnu.